Gļebs Rārs (VFR)
Gļebs Rārs dzimis 1922. gada 3. oktobrī Maskavā, bet 1924. gada vasarā kopā ar ģimeni tika izsūtīts uz Latviju. Ģimene apmetās uz dzīvi Liepājā, kur Gļebs mācījās vācu skolā. Pēc vācu ģimnāzijas slēgšanas viņš pārgāja uz latviešu ģimnāziju , kas 1940. gadā kļuva par padomju.1941. gadā, uz Padomju-Vācijas līguma par iedzīvotāju apmaiņu pamata, Gļebs kopā ar vecākiem izceļoja uz Vāciju. Eksternā nokārtojot izlaiduma eksāmenu, iestājās Breslavas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē, bet vēlāk pārgāja uz šīs universitātes Vēstures fakultāti.
Tāpat kā vecākais brālis Ļevs, jau agrā jaunībā kļuva par aktīvu Tautas Darba Savienības (krieviski – NTS) biedru un piedalījās TDS pagrīdes darbībā. 1944. gada jūnijā Breslavā un Augšsilēzijā, Polijā, Austrijā un Berlinē notika masveida TDS biedru aresti. Daļu arestantu turēja cietumos, bet citus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, kurās gāja bojā daudzi desmiti organizācijas biedru. Tika represēts arī Gļebs Rārs, par ko viņš stāsta savās atmiņās.
Pēc atbrīvošanas no nometnes Gļebam Rāram izdevās sadabūt divriteni un ar to aizbraukt līdz Bavārijas sādžai Unslebena, kur atradās visa ģimene. Drīzumā viņi nonāca "pārvietoto personu" nometnē Menhehofa. Tur Gļebs kļuva par informatīvā biļetena līdzstrādnieku, šis biļetens vēlāk pārtapa par avīzi "Posev"( „Sēja”). Vēlāk Gļebs iestājās Hamburgas Universitātē un piedalījās Vācijas Britu zonas TDS (NTS)nodaļas organizēšanā.
1949. gadā Rāru ģimene – tēvs Aleksandrs, māte Natālija, dēls Gļebs un viņu ģimenē izaugušais māsas dēls Kirils Fotijevs pārcēlās uz Maroku, uz Kasablanku. Dzīvodams Kasanlankā, Gļebs Rārs strādāja arhitektu birojā, bet jau 1950. g. pēc TDS izsaukuma atgriezās Vācijā un sāka piedalīties TDS aizklātajā darbā Berlīnē. Kā Rietumberlīnes korespondents publicēja savus rakstus avīzē "Posev" ar pseidonīmu Aleksejs Vetrovs.
Kopš 1953. g. rudens viņš bija TDS Izpildbiroja Ārlietu Sektora līdzstrādnieks Frankfurtē pie Mainas. 1954.g. tiek izdota viņa grāmata „Sagūstītā Baznīca” ("Плененная Церковь") (izdevniecība "Posev").
1956. gadā viņš apprecējās ar Sofiju Orehovu, kura bija avīzes "Časovoj" redaktora meita. (2000. gadā dzīvesbiedri nodeva Sofijas tēva bibliotēku Krievijas Kultūras Fonda rīcībā.)
Turpmāk sekoja komandējums uz Taibeju, kur viņš bija raidstacijas „Brīvā Krievija” ("Свободная Россия") pārstāvis Tālajos Austrumos un TDS pārstāvis Āzijas Tautu Antikomunistiskās Līgas Ķīnas nodaļā.
1960. gadā sekoja pārcelšanās uz Tokiju un darbs Japānas Plašapraides Korporācijas krievu redakcijā. Trīs gadus vēlāk sekoja atgriešanās Eiropā un atkal aktīva piedalīšanās TDS darbībā.
No 1975.–1994. g.g. G. Rārs strādāja radio "Svoboda" („Brīvība”). Bija šādu programmu redaktors, kā “Ne no maizes vien”("Не хлебом единым"), „Krievija vakar, šodien, rīt”("Россия вчера, сегодня, завтра"), “Krievzemes Kristīšanas Tūkstošgade”("Тысячелетие Крещения Руси"), “Kristīgā Krievija – otrā tūkstošgade”("Россия христианская – тысячелетие второе"),“Baltijas bāka”("Балтийский маяк") un citas. Pēc iziešanas pensijā viņa raksti tika publicēti avīzē "Ņezavisimaja gazeta", “Maskavas Patriarhijas žurnālā” (“Журнал Московской Патриархии") un daudzos citos Krievijas periodiskajos izdevumos.
Kopš 1984. gada G. Rārs ieņēma Svētā Kņaza Vladimira Brālības priekšsēdētāja posteni. Šī organizācija ir viena no vecākām krievu labdarības organizācijām Vācijā, kas tika dibināta 1890. g. 1994. gadā Krievijai tika nodots tā saucamais "Mēmeles" karagājiena Krievijas armijas ikonostass (1759. g.), kas atradās Brālības Hamburgas dievnamā.
Gļebs Rārs aizgāja aizsaulē 2006. g. 3. martā un tika apbedīts krievu kapos Berlinē.
Sk. „1920.-1930. gadu paaudzes likteņi emigrācijā. Apraksti un atmiņas.” Sastādītāja Ludmila Flama.- Maskava: Russkij Putj, 2006., 80.-105.lpp. (Судьбы поколения 1920-1930-х годов в эмиграции. Очерки и воспоминания. Составитель Людмила Флам. – Москва: Русский путь, 2006, с.80-105.)