Ludmila Flama (dzimusi Černova, pirmajā laulībā - Oboļenska), dzima 1931. gada 14. jūnijā Rīgā inženiera Sergeja Černova ģimenē. Ludmilas tēvs strādāja vagonbūves rūpnīcā «Vairogs». Viņas māte Zinaīda nāca no jurista Pētera Jakobī daudzbērnu ģimenes. Pēteris Jakobī bija žurnāla «Zakon i Sud», kas iznāca Rīgā, dibinātajs un redaktors. Zinaīdas brāļi, mākslinieks Mavrīkijs un žurnālists Nikolajs bija līdzstrādnieki avīzē «Segodņa» un žurnālā «Dļa Vas», viena no māsām kļuva par Rīgas Operas primabalerīnu un uz skatuves uzstājās kā Vera Ļihačova. Primabalerīna bija arī Ludmilas tēva māsa Gaļina Černova. Tādejādi, Ludmila (Ļusja) auga ģimenē, kas cieši saskārās ar pirmskara Rīgas kultūras dzīvi.

Drīz pēc Latvijas padomju aneksijas 1940. gada vasarā tika arestēts un izsūtīts uz Sibīriju vecaistēvs P. Jakobī. Kā vēlāk noskaidrojās, arī Černovu ģimeni bija nolemts deportēt tās deportācijas laikā, kas sākās 1941. g. 14. jūnijā un tika pārtraukta, kad ienāca vācu karaspēks.

1943. gadā Zinaīda Černova aktīvi piedalījās to bērnu glābšanas akcijā, kuri tika izvesti no vāciešu okupētajiem Baltkrievijas apgabaliem un ievietoti Salaspils koncentrācijas nometnē. Paši Černovi paņēma pie sevis sešus gadus vecu meitenīti Taīsiju un adoptēja viņu.

Pamatizglitību Ludmila ieguva Rīgas 13. pamatskolā. Vidējo – Vācijā, pārsvarā Nama «Žēlsirdīgais Samārietis» krievu ģimnāzijā Minhenē. 1948. g. kopā ar ģimeni aizbrauca uz Maroku. Kasablankā Ludmila piedalījās krievu kolonijas sabiedriskajā dzīvē, kļūdama par krievu skautu vienības (Jauno Krievu Izlūku Organizācija) vadītāju. Marokā, bet vēlāk Anglijā viņa apmeklēja franču un angļu valodas kursus. 1952. gadā atgriezās Minhenē un sāka strādāt par diktori raidstacījas «Amerikas Balss» Eiropas nodaļā, drīzumā kļūstot arī par radio raidījumu autori. 1954. g. Ludmila apprecējās ar Valeriānu Oboļenski (1925-1977), vienu no radiostacījas «Brīvība» vecākajiem darbiniekiem. 1959. gadā Oboļensku ģimene, kurā auga dēls Sergejs (1956-2008) un meita Anna (1959.), apmetās uz dzīvi Ņujorkā, kur Ludmila turpināja strādāt kā «Amerikas Balss» ārštata korespondente. 1973. gadā Oboļenski pārcēlās uz Vašingtonu; Ludmila sāka strādāt par pārraižu autori un redaktori «Amerikas Balss” krievu dienestā un drīzumā ieņēma kultūras nodaļas vadītāja amatu.

1980. gadā, trīs gadus pēc pirmā vīra nāves, viņa apprecējās ar amerikāņu diplomātu Eliju Flamu, kas tika norīkots par kultūras atašeju Madrīdē, kur tolaik notika ilgstoša Eiropas Sadarbības un Drošības konference, par kuras sēdēm, uzsverot cilvēktiesības, Ludmila informēja kā «Amerikas Balss» pārstāve visas atrašānās Spānijā laikā.

Pēc atgriešanās Vašingtonā viņa sāka vadīt «Amerikas Balss» Vidusāzijas un Aizkaukāza nodaļu. Pēdējo gadu laikā pirms iziešanas pensijā 1993. g. strādāja par vecāko korespondenti, bieži braucot komandējumos uz Eiropu un PSRS.

1997. g. dibināja komiteju „Grāmatas Krievijai”(«Книги для России»), kas nodarbojās ar emigrācijā izdotās literatūras, periodikas, arhīvu materiālu, manuskriptu un mākslas darbu vākšanu un piegādi Krievijā. Visi šie teksti un materiāli ataino krievu diasporas garīgo un sabiedrisko dzīvi. L.Flama cieši sadarbojās ar Aleksandra Solžeņīcina vārdā nosaukto Krievu Aizrobežas Namu Maskavā. Viņa ir grāmatas „Viki – kņaziene Vera Oboļenska”(« ВИКИ – княгиня Вера Оболенская») autore; šī grāmata veltīta franču Pretošanās kustības dalībniecei (Maskava, Russkij Putj, 2005. un 2010.g.g.). Grāmatas „1920.-1930. gadu paaudzes likteņi emigrācijā”(«Судьбы поколения 1920–1930-х годов в эмиграции») (Maskava, Russkij Putj, 2006.) redaktore un līdzautore. Grāmatā tika apkopoti viņas laikabiedru apraksti. Visi šie ļaudis piedzīvoja Otrā Pasaules kara grūtības un veidoja savu dzīvi Rietumos, pie tam nezaudējot garīgo saikni ar Krieviju. Virkne autoru, kuri piedalījās šajā krājumā, ir izceļotāji no Latvijas. L. Flama ir rakstu un aprakstu autore šādos preses izdevumos: «Russkaja Misļ» (Parīze), «Russkaja Žizņj» (Sanfrancisko), «Posev» (Maskava), «Daugava» (Rīga) un «Novij Žurnal» (Ņujorka).

Dzīvo Merilendas štatā pie Vašingtonas, ziemā – Floridā.