Maskavas forštate Rīgā

Maskavas forštate Rīgā

Maskavas forštate ir vecākā Rīgas priekšpilsēta. XIV gadsimtā (pirmo reizi tā pieminēta 1348. gadā) tagadējās Maskavas ielas sākumā radās neliela apmetne – Lastadija. Ar šo nosaukumu tā pastāvēja līdz XVIII gadsimta beigām. Apmetne pamazām pletās plašumā un pēc iedzīvotāju sastāva bija daudznacionāla. Pēc Rīgas pievienošanas Krievijai krievu tirgotāji, amatnieki un strādnieki galvenokārt apmetās uz dzīvi šajā priekšpilsētā, jo pilsētā aiz aizsargmūriem valdīja vācieši. 1784. gadā Rīgas priekšpilsētas sadalīja trijās administratīvajās daļās – Maskavas, Pēterburgas un Mītavas. Priekšpilsētās bija atļauts būvēt tikai koka mājas, lai, ienaidnieka karaspēkam tuvojoties, tās varētu nodedzināt, iedzīvotājiem paslēpjoties aiz pilsētas mūriem. Pēdējo reizi Rīgas priekšpilsētas, to skaitā arī Maskavas, nodedzināja kara laikā 1812. gada jūlijā. Pēc pilsētas aizsargmūru nojaukšanas XIX gs. vidū priekšpilsētas pievienoja pilsētai, saglabājot to agrākos nosaukumus.

Visdrūmāko lappusi Maskavas forštates vēsturē ierakstīja Otrais pasaules karš: jau kara pirmajos mēnešos priekšpilsētas iedzīvotājiem nācās atstāt savas mājas, un rajonā, ko norobežo Maskavas – Vitebskas (Jersikas) – Ebreju – Līksnas – Lauvas – Lielā Kalna – Katoļu – Jēkabpils – Lāčplēša ielas, tika ierīkots geto, kur sadzina vairāk nekā 30 tūkstošus ebreju, kurus 1941. gada 29.–30. novembrī iznīcināja Rumbulā.

Pēckara gados forštate kļuva par „aizmirstu” nostūri un joprojām tāda ir: mājiņas noveco un tikai pavisam nedaudzas tiek restaurētas. Taču agrāk vai vēlāk mainīsies arī šis Rīgas nostūris. Tāpēc ir svarīgi saglabāt atmiņā Maskavas forštates vēsturiskās vietas.

 

Latgales priekšpilsētas panorāma. V. Ļisicina foto

Latgales priekšpilsēta (vēst. nosauk. - Maskavas forštate) ir viena no senākajām Rīgas nomalēm, kas ir cieši saistīta ar Latvijas galvaspilsētas krievu iedzīvotāju vēsturi.

Daži vēsturnieki uzskata, ka krievu tirgotāju pirmās apmešanās laiks aiz pilsētas akmens aizsargceltnēm Daugavas lejteces labajā krastā ir datējams ar 1212. gadu.  Pēc Rīgas-Polockas līguma noslēgšanas šis rajons tika iekļauts pilsētas teritorijā 1230. gadā. Vēsturniekiem ir ziņas, ka jau 13. gadsimtā Rīgā uzturējušies 300 krievu tirgotāji, kuriem pederējis nekustamais īpašums un kuru vārdi tiek minēti hronikās.  

Pēc tam, kad Reformācijas gaitā un vēlāk notikušā Livonijas kara rezultātā tika likvidēta “Krievu sēta”, kas atradusies aiz pilsētas mūriem, krievu tirgotājiem bija ļauts apmesties vienīgi priekšpilsētā. Daļa šīs priekšpilsētas teritorijas agrāk tika dēvēta par Lastādiju. Pirmoreiz šis nosaukums tiek minēts 1348. gadā un tā izcelsme, iespējams, ir saistīta ar vienu no Rīgā lietotajām senajām svara mērvienībām – lastu, ar ko konvertējot tika noteikts preču svars, kas transportētas no reģioniem, kas atrodas Daugavas augštecē. Piemēram, 1 kviešu graudu lasts līdzinājies 22,5 Rīgas mucām, kā arī – 45 Rīgas pūriem vai 270 Rīgas siekiem, vai 2160 stopiem - 2100 kilogramiem. Saskaņā ar citām vietvārdu pētnieku versijām, šis nosaukums ir cēlies no vārda “die Last” (vāc. krava, nasta), vai no vārda “Lastadie” (flāmu: preču iekraušanas un izkraušanas vieta, vai kuģubūvētava).

Jau 1642. gadā (pēc citiem datiem, 1648. g.) ārpus Rīgas pilsētas vaļņiem tika atklāta krievu sēta – tā dēvētais “Maskavītu nams”, kas atradies šeit līdz 1700. gadam, līdz Ziemeļu kara sākumam. Šo sētu par 100 dālderiem gadā iznomājis Jurgens Štriss. Krievu sēta izvietojusies lielā teritorijā, aizņemot četras - mūsdienu Gogoļa, Turgeņeva, Puškina un Elijas - ielas. 17. gadsimtā krievu tirgotājiem, kuri veda preces uz Rīgu, bija pienākums apmesties uz nakšņošanu vai neilgu dzīvesvietu tikai šajā sētā. Un vienīgi šeit ar sētas saimnieka starpniecību viņi varēja noslēgt tirdzniecības darījumus.

Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai krievu iedzīvotāju skaits Rīgā bija palielinājies. Pārsvarā tie bija sīktirgotāji un ormaņi. Hanzas pilsēta Rīga piesaistījusi sev krievu tirgotājus, jo tā atradusies pie Baltijas jūras, kā arī tādēļ, ka šeit, nodarbojoties ar starptautisko tirdzniecību, bija iespējams iegūt prāvāku un ātrāku peļņu, nekā tirgojot iekšzemes tirgū.

Krievijas ķeizars Pēteris I piešķīris tiem, kuri bija apmetušies uz dzīvi Maskavas forštatē, tiesības izveidot īpašu tiesu un administrāciju, tieši pakļaujot šīs institūcijas Rīgas rātes prezidentam. 1730. gadā ķeizariene Anna Joanovna atcēlusi rātes prezidenta amatu, nododot  krievu apmetnes tiešo pārvaldi vietējam ģenerālgubernatoram. Pēc tam vairāk kā pusgadsimtu nekādas reformas krievu iedzīvotāju pārvaldes jomā nav īstenotas. Tomēr pat ne pārāk labvēlīgos apstākļos krievu tirgotājiem, kuri bija apmetušies uz dzīvi Rīgā, izdevās nozīmīgi palielināt tirdzniecības apgrozījumu. Tikai 1783. gadā, neskatoties uz vācu muižniecības pretdarbību, Vidzemes guberņas pārvalde tika reformēta saskaņā ar Krievijas impērijas vispārējo kārtību.

Maskavas forštatē krievu tirgotāji apmetušies uz dzīvi blakus tai vietai, kur Rīgas nocietinājumu valnī atradusies iebrauktuve pilsētā – Kārļa vārti (nosaukti Zviedrijas karaļa Kārļa XI vārdā – tulkot. piezīme). 1775. gadā forštatē tirgotāju vajadzībām tika uzbūvēta “Krievu Viesu sēta”, kas aizvietojusi Krievu tirgu, nojaukto 1772. gadā, kad tika pārbūvēts cietoksnis. Tajā pašā gadā Rīgā tika reģistrētas 92 preču noliktavas un bodes, kas piederējušas krievu tirgotājiem. Viņi piedāvājuši sāli, audumus, linus, dzelzs preces un metāla izstrādājumus. 20. gadsimta otrajā pusē Viesu sēta tika demontēta, jo tās vietā uzbūvēja “Staļina” augstceltni – Kolhoznieku namu (patlaban – Latvijas Zinātņu Akadēmijas ēka).

Konkurence no krievu tirgotāju puses izsauca vācu tirgotāju pretdarbību. Rīgas rātes vadība pat bija sūdzējusies Vidzemes ģenerālgubernatoram Georgam (arī Džordžam) Braunam par to, ka it kā krievu tirgotāji slepeni uztur krogus un nodarbojas ar sīkpreču tirdzniecību. Rāte ieteikusi piespiest viņus nodarboties ar fizisko darbu, kas nāktu par labu visai pilsētas krievu kopienai.

Ķeizarienes Katrīnas II valdīšanas laikā, 1785. gadā, tika ieviests Pilsētu nolikums, kas devis krieviem iespējas piedalīties vietējā pārvaldē un paplašinājis viņu tiesības. Pirms Pilsētu nolikuma pieņemšanas Baltijas guberņu pilsētās pastāvējušas visus krievus un vispār visus nevāciešus diskriminējošas monopoltiesības tirdzniecībā un ģilžu iekārta. Iespējas bez ierobežojumiem nodarboties ar tirdzniecību varēja baudīt tikai pilsētnieki-“pilsoņi” jeb namnieki; krieviem, kā arī latviešiem un igauņiem, namnieku jeb pilsētas pilsoņu tiesības netika piešķirtas. “Nepilsoņiem” bija tiesības nodarboties vienīgi ar vairumtirdzniecību un tirgot tikai ar tiem tirgotājiem, kuri bija “pilsoņi”. Amatnieku darbība arī tika strikti reglamentēta. Pilsētu nolikuma ieviešana atcēlusi īpašo tiesu un valdi krieviem, devusi viņiem pārstāvību sešu lēmējtiesīgo locekļu domē (Krievijas impērijā šādā domē bija seši locekļi, kam piederējusi lēmēja balss – tulkot. piezīme), kā arī iespējas bez ierobežojumiem nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību. Tomēr par faktisko līdztiesību varētu būt runa tikai kopš imperatora Aleksandra III valdīšanas laikiem (1881.-1894. gadā).

1785. gadā tirgotājs F. Grjaznovs dibinājis krievu slobodā pirmo pilsētā metālapstrādes uzņēmumu, tādējādi uzsākot liela mēroga rūpniecisko ražošanu novadā, pamatus kurai arī ir likuši krievu uzņēmēji. Jau drīzumā Maskavas forštates nomalē (pašreizējā Ķengaraga centrā) tika uzbūvēta Kuzņecovu Porcelāna un fajansa fabrika, kuras zīmols nākotnē kļūs plaši pazīstams ne tikai Krievijas impērijā, bet arī tālu aiz tās robežām.  

Ar rajonu, kur patlaban atrodas Ķengaraga centrs, ir cieši saistītas arī Rīgas vecticībnieku draudzes dzīves norises. 1760. gadā šeit tika uzbūvēts Fedosejeviešu koka lūgšanu nams (fedosejevieši ir vecticībnieki, diakona Feodosija sekotāji – tulkot. piezīme). 18. gadsimta beigās vecticībnieku draudze pārcēlusies uz akmens lūgšanu namu, kas 1826. gadā tika nosaukts par godu tirgotājam Aleksejam Grebenščikovam, kurš dāsni ziedojis finanšu līdzekļus vecticībnieku draudzes labā. Patlaban šis dievnams ir pazīstams kā Rīgas Grebenščikova vecticībnieku lūgšanu nams.

Šis Rīgas rajons ir vairākkārt cietis no plūdiem. Un kaut gan jau 17. gadsimtā priekšpilsētas iedzīvotāji bija uzbūvējuši dambi gar Daugavas krastiem, kas aizsargātu viņus no plūdiem, tomēr katru pavasari un nereti arī kādu laiku rudenī forštates ielas tika pārplūdinātas ar duļķaino ūdeni. Paši lielākie plūdi šeit notikuši 1649. un 1744. gadā.

Taču vēl vairāk Maskavas forštate bija cietusi no ugunsgrēkiem. Tie notikuši gandrīz vai katru reizi, kad Rīgai bija tuvojies pretinieka karaspēks: 1559-tajā, 1601., 1656., 1700., 1710. un 1812. gadā. Ilgu laiku šeit bija atļauts būvēt vienīgi koka ēkas, jo kara gadījumā forštates nami tika iznīcināti, bet to iedzīvotāji slēpās aiz pilsētas mūriem. 1812. gada Tēvijas kara laikā, kad Napoleona karaspēks bija pietuvojies Rīgai, 1812. gadā arī tika sadedzināta priekšpilsētas apbūve. Pēc šā ugunsgrēka pilsētas varas pārstāvji izstrādājuši forštates atjaunošanas plānu, saskaņā ar kuru tikai ierīkotas dažas jaunas ielas. Viena no tām, kuras garums ir vairāk nekā 11 kilometrus un kas izvietota blakus bijušajam dambim, arī patlaban tiek dēvēta par Maskavas ielu.

Maskavas forštatē ir uzbūvētas un darbojas dažas pareizticīgo baznīcas: Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas dievnams, Visu Svēto dievnams, Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa dievnams un Dieva Erceņģeļa Mihaila dievnams. Forštates teritorijā atrodas nozīmīguma ziņā otrā (pēc Pokrova kapiem) pareizticīgo un vecticībnieku nekropole – Jāņa kapi.

Šajā pilsētas daļā ir saglabājusies virkne interesantu koka arhitektūras pieminekļu, tajā skaitā arī tā saucamais “Muhinu nams” (atrodas Turgeņeva ielā 23/25), kas piederējis tirgotāju Muhinu dzimtai un kur bērnības un jaunības gados dzīvojusi pasaulslavenā tēlniece Vera Muhina (1889-1953). Maskavas forštates neatkārtojamais kolorīts vairākkārt tika aprakstīts daiļliteratūrā. Visai plaši pazīstami ir izcilā krievu rakstnieka Nikolaja Ļeskova (1831-1895) apcerējumi un dzejnieka un žurnālista Georgija Ivanova (1894-1958) apcerējumi.

Vidzemes guberņas strauja ekonomiskā izaugsme 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā veicinājusi pilsētas iedzīvotāju pieplūdi Maskavas forštatē. Šeit tika atklāta omnibusu satiksme, ierīkots dzelzceļš. Drīzumā forštates iedzīvotāju vairākumu sastādīja fabriku strādnieki. Viņi apmetās nelielās koka celtnēs un bieži vien pagrabtelpās. Par aktuālu jautājumu kļuva jaunu mājokļu būvniecība. Blakus vienstāvu un trīsstāvu koka ēkām uzsāka būvēt piecstāvu un sešstāvu akmens īres namus. Kā piemērs tam – sešstāvu nams ar veikalu Maskavas ielā 68. Šis staltais jūgendstila nams, kurā ir izbūvēti erkeri (erkers - uz āru izvirzīta slēgta izbūve vairāku stāvu augstumā – tulkot. piezīme) un kura fasādi rotā dekori, ir uzcelts 1911. gadā pēc arhitekta A. Bāra projekta. Piecstāvu akmens nams ar erkeriem un dekoriem fasādē un tornīti virs jumta, kas atrodas Elijas ielā 14, ir būvēts 1910. gadā pēc arhitekta L. Rīmeņa projekta. 1913. gadā tajā pašā ielā Nr. 5 tika uzcelts piecstāvu īres nams pēc arhitekta G. Devendrusa projekta. 1924. gadā forštate tika iekļauta Rīgas administratīvajās robežās.

20. gadsimts nebija nesis Maskavas forštatei kardinālas pārmaiņas. Padomju laikos tika izstrādāti Maskavas rajona rekonstrukcijas plāni, kas paredzējuši kardinālu vecās apbūves nojaukšanu. Taču kopumā tiem nebija lemts īstenoties. 1969. gadā arhitektu grupa piedāvāja uzskalot grunti no Daugavas upes gultnes un ar lielu maģistrāli savienot forštati ar jauno dzīvojamo kvartālu. Tādējādi Rīgas kartē parādījušies Ķengaraga mikrorajons un Krasta iela. Padomju laikos šajā rajonā tika atklāta liela savienības nozīmes augstskola – Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūts (RCAII), kā arī atklāti zinātniskās pētniecības institūti un projektēšanas institūti. Šeit tika uzbūvētas rūpnīcas, poliklīnikas, kultūras nami, kinoteātri, Rīgas sporta manēža.

Neatkarīgajā Latvijā lielākā daļa Latgales priekšpilsētas (Maskavas forštates) rūpniecības uzņēmumu tika slēgta, turpinājuši attīstīties tikai tirdzniecības uzņēmumi un pakalpojumu sfēra.   

 

                                                                           Oļegs Puhļaks, Oļegs Jazevs

                                                        Tekstu papildinājusi tulkotāja Irēna Ase

 

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). (Baltijas krievi: vēsture kultūras pieminekļos. 1710-2010.) - Рига, 2010,  84.- 87. lpp.

 

Informācijas avoti:

Иванов Георгий. Московский форштадт. Р. (Georgijs Ivanovs. Maskavas forštate. Rīga.) 1934.;

Rīga. 1860–1917. Latv. PSR ZA Vēstures institūts. -  Rīga, 1978. 496. lpp.;

Энциклопедия. «Рига». (Enciklopēdija.“Rīga”.) - Рига, 1989. 880. lpp.;

Пухляк О.Н. Сто русских портретов в истории Латвии. (O. Puhļaks. Simts krievu portretu Latvijas vēsturē.) Р. 2008. 220. lpp.;

Заварина А.А. Русское население Восточной Латвии во второй половине XIX– начале ХХ века. (A. Zavarina. Krievu iedzīvotāji Austrumlatvijā 19. gadsimta otrajā pusē – 20. gadsimta sākumā.) - Рига, 1986;

Пшеничников П. Г. Русские в Прибалтийском крае. (P. Pšeņičnikovs. Krievi Baltijas novadā.) - Рига, 1910;

История Латвийской ССР. (Latvijas PSR vēsture.) -  Рига, 1952. 1. sējums;

Подмазов А.А. Старообрядчество в Латвии. (Arnolds Podmazovs. Vecticība Latvijā.) - Рига, 1970;

Николаас Витсен. Путешествие в Московию. (Nikolāss Vitsens. Ceļojums uz Maskaviju.) -  Санкт-Петербург, 1996.

Юрий Абызов. "Волга" на берегах Даугавыы

Юрий Абызов. "Волга" на берегах Даугавыы

Илья Дименштейн. Звезда над Балтикой

Фотоальбом Людмилы Клешниной "Тихий сад Московского форштадта Риги"

Людмила Клешнина.Тихий сад Московского форштадта

Sk.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). - Рига, 2010.

Ilustrācijas tēmai