Svētā labticīgā kņaza Aleksandra Ņevska dievnams Rīgā

Svētā labticīgā kņaza Aleksandra Ņevska dievnams Rīgā

Dievnamu sāka būvēt XIX gadsimta pirmajā ceturksnī, atzīmējot uzvaru pār Napoleonu. Baznīca pilnībā tika uzbūvēta par ziedojumiem. Celtniecību atbalstīja tirgotāji Pāvels Gračovs, Mihails Bodrovs un Mihails Popadjins. Darbus veica labākie namdari un kokgriezēji. 1825. gada 31. oktobrī baznīcu iesvētīja Svētā labticīgā lielkņaza Aleksandra Ņevska vārdā. Dievnams nekad nav pārtraucis darboties

Ņevas Aleksandra dievnams. А.Bedenko foto

Svētā labticīgā kņaza Aleksandra Ņevska dievnams ir klasicisma laikmeta arhitektūras piemineklis. Šī dievnama draudzes vēsture aizsākās 18. gadsimta trīsdesmitajos gados. Tad, kad Pēterburgas priekšpilsētā pie Rīgas Garnizona hospitāļa uzcēla dievnamu par godu Dievmātes svētbildei «Dzīvinošais Avots». 1812. gadā, kad Napoleona karaspēks tuvojās Rīgai, tika sadedzinātas visas ēkas, kas atradās priekšpilsetās. Ugunsgrēkā sadega arī šis dievnams. Pēc kara sākās pakāpeniska priekšpilsētu atjaunošana. Tad arī tika nolemts sadegušā dievnama vietā uzbūvēt jaunu, netālu no tās vietas, kur atradās iepriekšējā baznīca.

Dievnama celtniecībai saziedoja lielu summu – 20 tūkstošus rubļus piešķīra Sv. Sinode, 30 tūkstošus ziedoja rīdzinieki, 6 tūkstošus – imperators Aleksandrs I. Dievnamu nolēma iesvētīt par godu Krievijas uzvarai 1812. gada karā pret Napoleonu. Pirmo akmeni dievnama fundamentā iemūrēja 1820. gada 28. aprīlī. Dievnams tika būvēts pēc tipveida projekta, kuru vietējiem apstākļiem pielāgoja un būtiski papildināja Vidzemes guberņas arhitekts H.F. Breitkreics. Saglabājušās ziņas, ka dievnama ēku būvēja tirgoņi Mihails Bodrovs, Pāvels Gračovs un Mihejs Popadjins.

Pēc plāna dievnama forma līdzinās kolonnu ietvertai rotondai. Virs rotondas paceļas kupols, kas balstās uz 12 klasiskā ordera kolonnām. Tās piešķir noteiktību un īpašu harmoniju dievnama interjeram. Vispārējam ēkas stilam atbilst narteksi (jeb priekštelpas) (kr. – притворы), kas iekārtoti trijās pusēs ap rotondu, un baznīcas kores, kas izvietotas pusaplī. Sienas uzbūvētas no baļķiem, kas uzstādīti vertikāli, un pēc tam sienas tika pārklātas ar apmetumu. Dievnamā var vienlaicīgi atrasties aptuveni 800 draudzes locekļi.

Ņevas Aleksandra baznīcu iesvētīja 1825. gada 31. oktobrī. Pēc Pleskavas bīskapa svētības svinīgo dievkalpojumu noturēja protoijerejs Joanns (Djakovs).

Šajā baznīcā daudzkārt tika veikti remontdarbi. 1845. gadā otrajā stāvā tika uzcelta piebūve par godu Kunga Pretimņemšanai( kr. – Сретение Господне), to izmantoja kristību un svētdienas skolas vajadzībām. Dievnama sienas atkārtoti tika apmestas un pārkrāsotas. Vēlāk ne reizi vien tika mainīta ārsienu krāsa, iekštelpu sienu gleznojumi. 1863. gadā tika uzbūvēts mūra zvanu tornis klasicisma stilā. Sešu zvanu kopsvars sastādīja 270 pudus. 1905. gadā, kad par Rīgas un Mītavas arhibīskapu kalpoja Agafangels (Preobraženskis), kas pēc saviem uzskatiem bija zinātniski tehniskā progresa atbalstītājs, dievnamā ierīkoja elektrisko apgaismojumu. Draudzes locekļi bieži ziedoja prāvas summas dievnamam. Tā, 1907. gadā tirgotājs Grigorijs Gusevs apmaksāja izdevumus kapitālajam remontam, kas sastādīja 8 tūkstošus rubļus. Remontdarbi tika veikti arī padomju laikposmā. 19. gadsimtā dievnamā vēl bija ikonas un senatnīgas baznīcas grāmatas, kas agrāk piederēja Dievmātes „Dzīvinošā Avota” baznīcai.

Pirmā Pasaules kara laikā zvani un vērtīgas ikonas tika izvestas uz Krievijas iekšzemes guberņām. 1917. gadā, Rīgas apšaudes laikā kāds no vāciešu raidītajiem lādiņiem uzsprāga netālu no dievnama. Kaimiņnamu logos izkrita stikli, tomēr baznīcas ēka nebija cietusi. Padomju laikos Ņevas Aleksandra dievnams netika slēgts, kaut gan tas atradās pašā pilsētas centrā. Kopš dibināšanas brīža un līdz pat mūsdienām ēka tiek izmantota kā baznīca. Tās stāvoklis ir labs.

 

Аleksandrs Gurins

Sk.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). - Рига, 2010.

Informācijas avoti:

1. VKPAI Dokumentācijas centrs. Inventāra numurs 798-31.

2. J. Vasiļjevs. Rīga: arhitektūras pieminekļi. (Рига: памятники зодчества.) R. 1971.

3. A. Gavriļins. Pareizticīgo dievnamu celtniecība Latvijas teritorijā līdz 19. gadsimta vidum// Pareizticība Latvijā. Vēsturiskie apraksti.(Строительство православных храмов на территории Латвии до середины 19-го века // Православие в Латвии. Исторические очерки) R.2001.

4. Baznīcas draudzes jubileja// Krievu pareizticīgo kalendārs 1925. gadam.(Приходский юбилей// Православно-русский календарь на 1925 год.) R. 1924.

 

Ilustrācijas tēmai