Svētā  Ņevas Aleksandra kapela Daugavpilī

Svētā Ņevas Aleksandra kapela Daugavpilī

Padomju laikos - 1969. gadā - bezdievīgās varas pārstāvji uzspridzināja Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo katedrāli Daugavpilī. 1990. gadu beigās katedrāles vietā uzbūvēja dievnamu-kapelu.


Dievnams-kapela būvēts laikposmā starp 1999. un 2002. gadu.

Arhitekte: Ludmila Kļešņina; inženieris konstruktors: Arnis Asis.

Svētā Ņevas Aleksandra kapelas jaunbūve atrodas Daugavpilī, Saules ielā 20, skvēra teritorijā, kur agrāk stāvēja pareiztīcīgo katedrāle.

Šī nelielā kulta ēka ir memoriālā būve, kuras galvenā funkcija ir atgādināt par uzspridzināto katedrāli un iezīmēt tās svētā altārgalda vietu. Kapela uzcelta tieši tur, kur agrāk atradās un 1969. gadā tika uzspridzināta katedrāle par godu svētajam labticīgajam kņazam Ņevas Aleksandram. Katedrāles uzspridzināšana ir Latvijā vienīgais zināmais šāda veida barbarisma akts. Liktenīgais sprādziens nograndis 1969. gada 18. novembrī un, iespējams, ka tas bijis pēdējais tās iznīcinošās stihijas uzplaiksnījums, kura 20. gadsimtā pāršalkusies visai bijušās Padomju Savienības teritorijai.

Daugavpils Svētā Ņevas Aleksandra katedrāle uzbūvēta 1864. gadā krievu-bizantiešu (jeb neobizantijas) stilā. Katedrāles projektu izstrādājuši krievu arhitekts un restaurators Ivans Tamanskis (1775-1851) un inženieris-poručiks Perebaskins. Projekts izstrādāts izcilā krievu arhitekta Konstantīna Tona (1794-1881) manierē (Kristus Pestītāja katedrāles Maskavā projekta autors), izmantojot viņa projektēto baznīcu prototipus-paraugus.  

Uzspridzinātās katedrāles apbūves laukums ir bruģējuma krāsas un zīmējuma iezīmēts, veidojot paaugstinājumu-podiju, kurš pēc saviem kontūriem precīzi atkārto katedrāles plānu. Trīs kāpnes atrodas iepriekšējo ieejas durvju vietās. Plānojuma ziņā vienkāršā kapela (10 х 7 m) ir izvietota podijā starp katedrāles pīlāriem tieši tā, lai sakristu kapelas un katedrāles vertikālās asis un būtu apvienoti to kupolu centri. Kapelas sīpolveida kupola nelielā vertikāle telpiski noslēdz Saules ielas perspektīvu.

Projekta sākotnējais risinājums paredzēja brīvi stāvošu zvanu torni, kas uzsvērtu kapelas memoriālo nozīmi. Taču celtniecības gaitā, pēc pasūtītāja prasības, telpa starp zvanu torni un kapelu tika aizbūvēta, uzceļot priekštelpas apjomu. Viens no laukakmeņiem, kas  izrakts veco pamatu atsegšanas gaitā, ir uzstādīts iepriekšējās katedrāles altāra daļā piemiņai par šeit bijušo altārgaldu. Podija nogāzēs ir iestādītas puķes, kas pirmās zied pavasarī, kad mostas daba, simbolizējot mūsu garīgo pamošanos.

Kapelā ir iekārtots neliels altāris ar altārgaldu – dievkalpojumiem, kas tiek noturēti sv. Ņevas Aleksandra piemiņas dienās. Kapelas konstruktīvā shēma ir vienkupola dievnams, ko sedz pakāpienveida velves. Interjera sienu gleznojumi un ikonostass ir veidoti kanoniskajā stilā; sienas apgleznojis un ikonas zīmējis mākslinieks Vladimirs Kļesovs (1950). Labticīgais kņazs-mūks Aleksandrs Ņevskis, kura vārdā iesvētīta kapela, ir pazīstams kā ticības aizstāvis, īstens “Kristus karavīrs”. Kņaza-mūka attēls ir redzams arī kapelā izvietotajās ikonās. Mūsdienu aktualitāte prasījusi iemūžināt Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa Jāņa Pommera (1876-1934) piemiņu. Svētā Rīgas Jāņa tēls ir izvietots pie kapelas ziemeļu sienas. Ikonostasa nesošā konstrukcija ir iekļauta altāra arkā un risināta vienkāršās formās ar atturīgu dekoru. Sarkanbrūna virsmu faktūra atkārtojas visos koka elementos, tā ir raksturīga ikonostasam, durvīm, iebūvētajam skapim un sveču letei. Panikadils (centrālais gaismeklis) un sienas lampas izpildītas Rīgā, pārējie iekārtas elementi ir atvesti no Krievijas.

Kulta ēka ir aprīkota ar elektroapgādes, elektroapkures, ūdensvada un kanalizācijas, ugunsgrēka signalizācijas, vēdināšanas un zibensaizsardzības sistēmām. Šo parasto inženierkomunikāciju montāža ēkā, kurai ir kanoniska struktūra, izraisījusi dažādas problēmas kā projektēšanas, tā arī būvdarbu veikšanas laikā. Veicot šo kopdarbu, visi būvniecības dalībnieki pārliecinājušies, ka kanoniskās būves radīšanā nav nekā lieka vai nejauša, jo kulta ēkā savijas teoloģijas kanoni un mākslinieciskie tēli, arhitektonika un konstrukcijas, materiāli un tehnoloģijas. Materiālos īstenot reālu telpisku struktūru, kura nodrošinātu garīgās vides cēlu viengabalainību – tieši šāds uzdevums allaž ir bijis baznīcu būvētājiem.

Mazo izmēru dēļ kapela nevarēja līdzināties katedrālei - kādreizējai laukuma dominantei. Tāpēc tika pieņemta koncepcija, saskaņā ar kuru jaunbūvi vajadzēja taktiski iekļaut laukuma kontekstā, pakļaujot apkārtējās apbūves ritmiem un mērogam, lai tā nekonkurētu ar tagadējo dominanti – Vienības namu.

Daugavpils vēsturiskais centrs ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Šis piemineklis ir unikāls ar to, ka pilsēta gandrīz vai pilnībā tika uzbūvēta no jauna īsajā laikposmā – 19. gadsimtā. Latgalē ir cieši savijušies visi kristīgās kultūras atzari.

Īss ieskats pilsētas vēsturē. Veco Ordeņa pili, kuru 14. gadsimtā Daugavas krastos (virzienā uz upes augšteci) uzbūvējuši vācu bruņinieki, 1655. gadā sagrāvuši zviedri. Pašreizējais Daugavpils pilsētas vēsturiskais centrs, tā saucamās “Lielās forštates” robežās, pirmoreiz vēsturiskajos avotos ir minēts 16. gadsimtā saistībā ar Livonijas kara notikumiem. Pēc tam sekoja krievu-zviedru karš, zviedru aplenkums. 1656. gadā, svēto Borisa un Gļeba piemiņas dienas priekšvakarā, vācu pilsētiņu Dinaburgu ieņēmis krievu cara Alekseja (Pētera I tēva) karaspēks un pēc tam 12 gadus pastāvējusi pilsētiņa, kas saucās Borisogļebska. Tad atgriezušies poļi un tika veidots vojevodistes centrs, būvēta Jezuītu ordeņa rezidence. 1710. gadā uzliesmojušās mēra epidēmijas rezultātā izmiris gandrīz vai viss krievu garnizons, kurš tolaik vēl atradies nelielajā cietoksnī. Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Latgale pārgājusi Krievijas Impērijas sastāvā. Tajos laikos arī notikusi strauja pilsētas attīstība: Dvinskas cietokšņa celtniecība (1810 – 1871), dambju ierīkošana, lai aizsargātu pilsētu no plūdiem; jaunas ceļa trases Sanktpēterburga-Varšava un tilta pāri Daugavai izbūvēšana, telegrāfa atvēršana un dzelzceļa būvniecība.

1839. gadā tika apstiprināts pilsētas apbūves plāns. Šā plāna pilsētbūvniecības koncepcijai nebija analogu: monumentālā kompozīcija, kuras ietvaros galvenais laukums atradās blakus maģistrālei, laukuma teritorija pārgāja esplanādē, ko telpiski slēdza cietokšņa vaļņi un Jezuītu katedrāles vertikāle.

19. gadsimta 40. gados pēc Pēterburgas arhitekta, klasicisma virziena pārstāvja Aleksandra Štauberta (1780-1843) projektiem pilsētas galvenā laukuma dziļumā tika uzbūbētas varas iestāžu un ģimnāzijas divstāvu ēkas, kas celtas vēlīnā ampīra stilā. Tolaik laukuma vidū kūsāja novada tirdzniecības dzīve. Vairākas tirgus koka bodes un veikaliņi aizņēma daudz brīvas platības. 1864. gadā laukuma centrā tika uzcelta Sv. Ņevas Aleksandra katedrāle, kas kļuva par šīs pilsētas telpas dominanti. Katedrāles kupols pacēlās virs tirgus celtnēm kā garīgo spēku iemiesojums sadzīves burzmas vidū, kā mūžīgā pretstāvēšana materiālām lietām, un svētīja visu apkārtni.

Vēlāk, pirmās Latvijas Republikas laikos, 1937. gadā tirgus vietā tika uzbūvēts Vienības nama daudzfunkcionālais komplekss, kas telpiski it kā slēdza laukuma teritoriju un izmainīja tās monumentālo mērogu. Pieticīga teritorija, kas atradusies aiz katedrāles, tika labiekārtota un pārveidota par skvēru, šeit ierīkoja strūklaku.

Krievijas Federācijas Centrālajā valsts militārās vēstures arhīvā tiek glabāts Sv. Ņevas Aleksandra katedrāles Daugavpilī projekta oriģināls, kuru 1843. gada 12. novembrī apstiprinājis Krievijas Impērijas kara ministrs. Rasējumus parakstījuši resora priekšnieks ģenerālmajors Sorokins, kā arī projekta autori - arhitekts I. Tamanskis un inženieris-poručiks Perebaskins.

19. gadsimta 40. gados Krievijas Impērijā arhitektūras jomā tika piekopta prakse, saskaņā ar kuru arhitekti pievērsās nacionālajam kultūras mantojumam, cenšoties adaptēt oficiālo tautiskuma teoriju. Tolaik sakrālo ēku celtniecība tika veikta oficiālajā krievu-bizantiešu stilā. Tika publicēti paraugu projektu albumi, kurus izstrādājis arhitekts Konstantīns Tons. Šie projekti, saskaņā ar 1841. gada Augstāko dekrētu, tika rekomendēti kā paraugi, būvējot dievnamus; pēc to motīviem ir celtas daudzas baznīcas plašajā Krievijas Impērijas teritorijā. Pētnieki dēvē šādus projektus, kurus citi arhitekti izpildījuši Meistara manierē, par Tona baznīcu “otro līniju”.

Arhitektūras lielmeistara rokraksta ietekme un paraugi-prototipi bija skaidri manāmi arī Daugavpils Sv. Ņevas Aleksandra katedrāles arhitektūrā. Daugavpils katedrāles plāns ļoti līdzinājies Sanktpēterburgas Vissv. Dievmātes Pasludināšanas baznīcas plānam, kuras projekts datēts ar 1842. gadu (šī baznīca atradusies toreizējā Krievijas galvaspilsētā, pie Gvardes jātnieku kazarmām; tā tika nojaukta 1929. gadā). Kubveida apjoms, pieci kupoli, viena apsīda, ordera formu strikts traktējums, šķelti trīsstūrveida portālu un logu frontoni, puskolonnas stūros – visi šie fasāžu motīvi un to proporcijas abos dievnamos ir ļoti līdzīgi. Taču centrālā teltsveida kupola un zvanu zem mazajiem teltsveida kupoliem vietā Daugavpils katedrālē bija tikai viens zvanu tornis un arī tas uzbūvēts virs narteksa (jeb dievnama priekštelpas – tulkot. piezīme), bet kupolu formai un zvanu torņa kokošņikam (jeb noapaļotam vai ķīļveida dekoratīvajam ārsienu elementam - tulkot. piezīme) piemita krievu-bizantiešu stila raksturīgās iezīmes. Daugavpils katedrāles centrālā kupola iekšējo telpu arhitekts I. Tamanskis bija risinājis nošķelta konusa veidā.

Daugavpils katedrāle sastāvējusi it kā no divām daļām, kuras tika būvētas viena virs otras: pamatapjoma kubs ar klasiskā ordera elementiem un krievu-bizantiešu stila augšējā daļa. Šāds savienojums ir visai mehānisks, proporcijas smagnējas, nav vērojama tā spīdošā brīvība, strādājot ar formu, kas raksturīga Konstantīna Tona daiļradei. Neskatoties uz šiem trūkumiem, Daugavpils katedrāle bija ievērojams sakrālās arhitektūras objekts – ļoti rets Baltijā un vienīgais Latvijā Tona stila paraugs. Katedrāles pamatakmeņi likti 1856. gadā un celtniecība pabeigta 1864. gadā. Tā paša gada 30. augustā katedrāle iesvetīta svētā labticīgā Ņevas Aleksandra vārdā.

Būvdarbi tika veikti par valsts budžeta līdzekļiem. 1875. gadā tika iekārtots katedrāles otrais spārns ar altārgaldu par godu Vissvētās Dievmātes Ievešanas templī svētkiem. Plānā katedrāles apmēri - 25 х 17 metri, augstums – 16 metri. Katedrāles interjērs tika risināts barokas stilā, ikonostasā izvietotas akadēmiķa Višņevecka gleznotās ikonas. Patlaban daži no katedrāles monumentālajiem sienas kiotiem atrodas Daugavpils Svēto labticīgo kņazu Borisa un Gļeba katedrālē. 1910. gadā blakus Sv. Ņevas Aleksandra katedrālei tika uzbūvēts nams baznīcas kalpotājiem (ķesteriem, psalmistiem, zvaniķiem u.c.). 1906. gadā katedrālē bijis vislielākais draudzes locekļu skaits - 4965 cilvēki, bet pirms Otrā pasaules kara, 1938. gadā - 1630. Katedrāles paspārnē darbojušies jaunatnes un bērnu pulciņi, strādājusi svētdienas skola, dievkalpojumi tika noturēti katru dienu. Tādējādi katedrāles garīdznieki un draudzes locekļi piedalījušies Daugavpils kultūrvides veidošanā.

Otrā pasaules kara laikā Daugavpils katedrāles ēka bija cietusi, taču tā tika atjaunota par pareizticīgo draudzes locekļu līdzekļiem.

1961. gadā Daugavpils katedrāle tika slēgta. Tolaik Rīgā pārbūvēja Kristus Piedzimšanas katedrāli planetārija vajadzībām. “Zinību nams” Rīgas pareizticīgo katedrāles ēkā tika atvērts 1964. gadā. Šim piemēram sekojusi arī Daugavpils vadība. Vietējās “Komunālprojekta” filiāles projektētāji izstrādāja līdzīgu katedrāles rekonstrukcijas projektu. Tomēr Daugavpils katedrāles gabarīti un struktūra ievērojami atšķīrās no Rīgas parauga, tādēļ likumsakarīgi, ka projekta ekspertīzes gaitā vietējās katedrāles ēka tika atzīta par nepiemērotu planetārija iekārtošanai. Likās, ka Daugavpils katedrāle ir glābta no iznīcības, it īpaši ņemot vērā to, ka dievnama draudze bija spējīga to uzturēt. Tomēr Daugavpils pilsētas padomē tika uzsākta katedrāles nojaukšanas jautājuma izskatīšana. Pareizticīgo draudze centās glābt katedrāli, pat nosūtīja telegrammu ar šo lūgumu uz Maskavu, PSKP CK ģenerālsekretāram Leonīdam Brežnevam. Maskavas varas pārstāvji neuzstāja uz to, lai katedrāle tiktu nojaukta. Tika saņemta atbilde, kurā bija dota iespēja risināt jautājumu vietējās varas pārstāvjiem. Diemžēl tikai viena iestāde, turklāt nevis valsts, bet sabiedriskā – Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija - atbalstījusi draudzes centienus. Nojaukšanas lēmumu Nr. 435-p parakstījis Daugavpils pilsētas padomes priekšnieka vietnieks A. Goglidze. Tolaik pilsētas galvenais arhitekts bija V. Kalniņš.

1969. gada 18. novembrī plkst 4.00 “Ļenvzrivprom” Latvijas iecirkņa speciālisti-spridzinātāji izpildījuši Daugavpils pilsētas padomes lēmumu. Visus spridzināšanas darbu pasākumus vadījis pilsētas komunālās saimniecības pārvaldes priekšnieks N. Kuzins. Nodārdēja spēcīgs sprādziens. Sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo katedrāles vietā tika ierīkots skvērs.

20. gadsimta beigās - 21. gadsimta sākumā - laikposmā starp 1999. un 2002. gadu - katedrāles vietā tika uzbūvēts dievnams-kapela par godu svētajam labticīgajam kņazam Ņevas Aleksandram.
                                
                                        

Ludmila Kļešņina

Informācijas avoti:

Latvijas VKPAI arhīvs. Daugavpils vēsturiskā centra pirmsprojekta pētījums.;
KF Centrālais Valsts militārās vēstures arhīvs. Karšu un plānu kolekcija. 349. f., 12. apr., 3114. lieta;
Славина Т.А. Константин Тон. Ленинград, Стройиздат, 1989, 105. - 109. lpp., 130. – 131. lpp.;
Сахаров С. П. Православныя церкви въ Латгалии. Riga –1939, 61. - 64. lpp.;


(saīsināts un papildināts tulkojums no krievu valodas)

Tulkotāja Irēna Ase

 

Ludmila Kļešņina. Darbs ir padaríts. (Sv. Ņevas Aleksandra kapela Daugavpilī)

Ilustrācijas tēmai