Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris

Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris

Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris ir dibināts 19. gadsimta 90. gados.

Klosteri dibinājušas māsas Jekaterina (1861-1926) un Natālija (1868-1934) Mansurovas. Māsu Mansurovu centienus un pašaizliedzīgo darbību atbalstījuši daudzi ietekmīgi rīdzinieki, Sanktpēterburgas un Maskavas augsti stāvoši ierēdņi, imperators Aleksandrs III.
Klostera dibinātāju tēvs – kņazs Boriss Mansurovs – ir cēlies no senas dzimtmuižnieku dzimtas, no 1859. gada – Valsts Padomes loceklis, Viņa Augstības Imperatora valsts sekretārs, senators.
Klostera dibinātāju māte – Marija Mansurova, dzimusi kņaziene Dolgorukaja - sv. Katrīnas ordeņa kavaliere, Viņas Augstības Ķeizarienes galma dāma. Maskavā viņa bija pazīstama kā vērienīgas labdarības organizētāja.  
1887. gadā Mansurovu ģimene pārcēlusies uz Rīgu sakarā ar meitas Natālijas slimību, cerot uz  Rīgas ārstu palīdzību (ārstiem izdevās palīdzēt, meita atveseļojās). Rīgā Marija Mansurova organizējusi materiālās palīdzības sniegšanu nabadzīgajiem, slimajiem, veciem cilvēkiem un ieslodzītajām, kas atradās Rīgas sieviešu cietuma; kā arī atvērusi Bērnu darbmīlestības namu, izveidojusi plaši pieejamu tautas bibliotēku. Šī ģimene sniedza dāsnu palīdzību pareizticīgo dievnamiem.
Māsas Mansurovas daudz spēku veltījušas tam, lai Rīgā tiktu atvērta plaši pieejama svētdienas skola ar krievu apmācības valodu, viņas organizējušas patversmi meitenēm bārenēm un patversmi vecām sievietēm. Šīs patversmes iemītnieces arī kļuva par Svētās Trijādības draudzes pamata loceklēm.
Rīgas Svētās Trijādības draudze tika dibināta 1891. gadā, saņemot Rīgas un Mītavas bīskapa Arsēnija (Brjanceva, 1839-1914) svētību; 1892. gada 5. oktobrī tās dibināšana apstiprināta ar Sv. Sinodes rīkojumu. Draudzes māsas un mūķenes mitinājušās īrētajā privātajā dzīvoklī. Lūgšanas draudzē notikušas saskaņā ar mūku regulu.
1892. gadā pēc lūgumraksta iesniegšanas Sv. Sinodē draudzei tika piešķirts plašs zemes gabals, kas piederējis garīgajam resoram. Tolaik tas bija mazapdzīvots apvidus pilsētas nomalē, tā sauсamie “militārie dārziņi”; pašlaik šo teritoriju ierobežo Kr. Barona, Pērnavas, A. Čaka un Ērgļu iela.
Teritorijas apbūves ģenerālprojektu izstrādājis Pēterburgas arhitekts Viktors Veļičko. Saskaņā ar plānu, klosterī bija paredzēts uzbūvēt divus dievnamus (nama baznīcu un katedrāli), zvanu torni, dzīvojamās telpas draudzes māsām, patversmi un skolu meitenēm, mūra iežogojumu ar virsvārtu kapliču, saimnieciskās celtnes, kā arī tika ieplānota vieta augļu un sakņu dārzam.
Pirmām kārtām par saziedotajiem līdzekļiem tika uzbūvēts divstāvu koka komplekss – dzīvojamais korpuss draudzes māsām un nama baznīcas ēka. Materiālo līdzekļu ziedotāju vidū bija ne tikai rīdzinieki vien, bet arī t. Kronštates Jānis (1990. gadā Krievu Pareizticīgās Baznīcas Koncils kanonizējis t. Kronštates Jāni – tulkot. piezīme) un Sv. Sinodes oberprokurors Konstantīns Pobedonoscevs. Imperators Aleksandrs III ziedojis draudzes labiekārtošanai 29 000 rubļus.
Būvdarbi tika veikti pēc Rīgas arhitekta Jūliusa Pfeifera (1848-1904) projekta. Arhitektoniski vienota koka ēka, ko rotā pieticīgs dekors, sastāvēja no divām daļām. Draudzes māsu korpusa pirmajā stāvā atradās virtuve, ēdamistaba, klostera priekšnieces pieņemamā istaba; otrajā stāvā – celles. No dzīvojamām telpām pa koridoriem varēja ieiet dievnamā, kura ziemeļu siena atradās tieši pie dzīvojamā korpusa. Dievnama divstāvu telpā tika uzbūvētas kores virs piedurlīstes, altāra daļas apsīdas forma ir daudzšķautņaina. Ārdurvis tika akcentētas ar gleznu lieveni, ko rotā dekorētas kolonnas. Ozolkoka ikonostasa projektu izstrādājis Rīgas arhitekts Johans Daniels Felsko, ikonas uzgleznojis krievu mākslinieks A. Babuškins. Dievnamam tika ziedoti baznīcas un dievkalpojumu piederumi, kā arī daudzas svētlietas, tajā skaitā senatnīgas relikvijas no Jeruzalemes.
1893. gada 20. jūnijā dievnamu par godu svētajam Radoņežas Sergijam iesvētījis bīskaps Arsēnijs. Vēlāk dievnama apjomi tika paplašināti, piebūvējot sānu piebūvi, kuras dienvidu fasādē izvietots kokgriezuma veidots kiots (svētbildes jeb ikonas ietvars – tulkot. piezīme), kurā glabājas ikona “Vissvētās Dievmātes parādīšanās sirdsskaidrajam Radoņežas Sergijam”, šo ikonu 20. gadsimta 50. gados zīmējusi Olga Benuā (1914-1994). Piebūves telpās tika ievietota brīnumdarošās Tolgas Vissvētās Dievmātes ikonas kopija (nozīmējums).
1894. gadā Jekaterina un Natālija Mansurovas pieņēmušas mūķenes kārtu, Jekaterina tika iecelta par draudzes priekšnieci.  
Tajos laikos sākās arī klostera iekārtošanas darbi Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī. Šīm vajadzībām Valsts īpašumu ministrija dāvājusi draudzei valsts mežu derīgās zemes gabalu pie Mītavas (patlaban – Jelgava).
1901. gadā mūķenes māsas Mansurovas pieņēmušas mazo shimu ar tiesībām nēsāt mantiju virs rjasas un viņām tika doti jauni vārdi – Sergija un Joanna.
1902. gada 15. septembrī, saskaņā ar Sv. Sinodes rīkojumu, draudze tika pārveidota par Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri; mūķene Sergija (Jekaterina Mansurova) tika iecelta igumēnes kārtā. Svinīgo klostera iesvētīšanas rituālu un krusta gājienu vadījis Rīgas un Jelgavas bīskaps Agafangels (Preobraženskis, 1854-1928).
Jau 19. gadsimta beigās Svētā sirdskaidrā Radoņežas Sergija dievnams nevarēja uzņemt visus, kuri šeit vēlējās lūgties, piedaloties divkalpojumos. Tādēļ 1897. gadā tolaik jau Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs iesvētījis vietu katedrāles celšanai, taču katedrāles celtniecība norisinājusies tikai 1902. – 1907. gadā. Pēc imperatora Nikolaja II Augstākās pavēles no valsts kases tika piešķirti 75 000 rubļi, vairāk kā 40 000 rubļus bija saziedojuši ticīgie no visas Krievijas. Katedrāles projektu izstrādājis Rīgas arhitekts modernists Konstantīns Pēkšēns (1859-1928), piedaloties arhitektam Aleksandram Vanagam (1973-1919).
Rīgas Svētās Trijādības katedrāles iesvētīšanas ceremonija notikusi 1907. gada 18. novembrī. Svinīgo dievkalpojumu noturējis arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis), uz šo dievkalpojumu ieradušies un tajā piedalījušies augsti stāvoši viesi no Sanktpēterburgas un igumēnes no daudziem klosteriem.
Katedrāli ir apmeklējuši imperators Nikolajs II un Krievijas Ministru padomes priekšsēdētājs Pjotrs Stolipins.
Katedrāles ēka ir uzbūvēta Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera teritorijā, starp divām paralēlām taisnajām ielām (patlaban – Kr. Barona un A. Čaka iela), tādējādi tās vertikāle arhitektoniski nostiprinājusi svarīgu Rīgas pilsētas struktūras mezglu.
Svētās Trijādības katedrāle ir celta krievu-bizantiešu (jeb neobizantiskajā) stilā kā krusta plāna centrālbūve, piecu kupolu kompozīcijā. Dievnama apjomos un tā fasādes dekoratīvajos elementos parādās modernisma stila (jeb jūgendstila) elementi. Katedrāles ēka ir divstāvu, ar diviem altārgaldiem.
Augšējam dievnamam par godu Svētajai Trijādībai (jeb Trīsvienībai) ir krusta-kupolu konstrukcija, tā interjers tika risināts kā vienota telpa. Četri spēcīgi balsti ir pietuvināti sienām un it kā “saauguši” ar tām. Kores izvietotas virs piedurlīstes.
Apakšējais dievnams ar altārgaldu par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai atrodas cokola stāvā un ir sava veida kapliča. Šeit, zem katedrāles esošajā kriptā, apglabāti Boriss Mansurovs un Marija Mansurova – klostera dibinātāju vecāki. Dievnama zemās telpas ir pārsegtas krusta velvēm.
Katedrāles interjera iekārtošanas darbi turpinājušies līdz 1912. gada vidum. Gandrīz vai viss augšējā un apakšējā dievnama interjeru iekārtojums un rotājums, ieskaitot ikonostasus, kiotus, svētbildes, baznīcas un dievkalpojumu piederumus, tika risināts vienotā – modernisma stilā. Galdniecības darbi izpildīti Abramcevas mākslinieciskā kokgriezuma un kokgrebuma darbnīcās, pēc A. Barišņikova skicēm; svētbildes tika pasūtītas pie Svētās Trijādības-Sergija Lavras (atrodas Sergijeva Posadā) ikonu gleznotājiem.
Augšējā dievnama stilīgo vienrindas ozolkoka ikonostasu greznojuši masīvi kioti, kas izvietoti uz solejas (jeb uz altāra grīdas paaugstinājuma ikonostasa priekšā – tulk. piezīme), un ozolkoka panikadils (jeb kroņlukturis ar daudzām svecēm vai lampiņām– tulk. piezīme). Vēlāk - 50 gadus pēc dievnama iekārtošanas – šis ikonostass tika demontēts, to aizvietoja ar dekora ziņā daudz greznāku ikonostasu, kas tika pārvietots uz šejieni no tolaik slēgtās Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles. Smalks kokgrebuma apzeltītais ikonostass ir izpildīts neokrievu stilā, pēc Pēterburgas arhitekta Vasilija Kosjakova projekta; sākotnēji tas atradās Liepājas Sv. Nikolaja Jūras katedrālē (20. gadsimta sākumā Liepājas katedrālei to dāvinājis imperators Nikolajs II). 1939. gadā ikonostasu atveda no Liepājas un uzstādīja Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, bet 1960. gadu sākumā to pārnesa uz Rīgas Svētās Trijādības katedrāli. Iespējams, ka no Kristus Piedzimšanas katedrāles tika pārvesti arī lielais panikadils un 20. gadsimta sākuma unikālie bronzas svečturi, kas stāv pie ikonostasa, kā arī divi klasicisma stilā darināti kioti. Uz solejas ir saglabājušies divi virtuoza kokgrebuma kioti, vēl daži kioti ir pārvietoti uz apakšējo dievnamu.
Apakšējā dievnama interjers ir saglabājies savā pirmatnējā izskatā. Vienrindas ozolkoka ikonostass ir iekļauts zemās dievnama velvēs. Ozolkoka grebuma pavēnis ir uzstādīts virs kapenēm ar Dievmātes Aizmigšanas līķautu. Interjera iekārtojumu papildina griezumiem rotāti svečturi pie ikonostasa, kioti, oriģināli analoji (analojs ir īpašs, augsts, četrstūrains galdiņš ar slīpu virsmu, uz kura liek Svētos Rakstus, kad diakons lasa Evaņģēliju; uz tā novieto arī ikonas – tulkot. piezīme) un ozolkoka durvis.
Pirmā pasaules kara laikā klosterī tika organizēta lazarete, sieviešu darba kopmītne. 1915. gada jūlijā daļa no klostera māsām kopā ar igumēni Sergiju (Mansurovu) un ar daļu īpašuma tika evakuētas uz Novgorodas guberņu, uz  Višeras sirdsskaidrā Savvas klosteri; daļa mūķenu bija palikušas Rīgā. Māsas Mansurovas uz Rīgu vairs neatgriezās.
1918. gadā Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterim draudējusi nacionalizācija. Vietējās varas pārstāvji atsavinājuši zemes gabalus, ēkas un iekārtas, baznīcas mākslas priekšmetus, visu Mansurovu īpašumu, kuru tie kādreiz bija novēlējuši klosterim. Tomēr klosteris netika slēgts, pateicoties arhibīskapa Jāņa (Pommera, 1876-1934) aizstāvniecībai.
Otrā pasaules kara laikā Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris kalpojis par patvērumu daudziem likteņa pabērniem, klostera māsas pieņēmušas no koncentrācijas nometnēm atsvabinātos bērnus.
Pēc Otrā pasaules kara beigām, padomju varas laikos klosterī bija palicis maz māsu, pārsvarā tikai vecāka gadagājuma sievietes. Tas bija saistīts ar to, ka Hruščova laikos, neskatoties uz tā saucamo “atkusni”, bija izvērsta visai plaša reliģijas brīvības apspiešana - sākot ar 1957. gadu tika aizliegta jaunu māsu uzņemšana klosteros. Tādēļ dzīve klosterī nebija viegla, taču savas tradīcijas klosteris saglabājis. Koka zvanu torņa vietā no ķieģeļiem tika uzcelts jauns zvanu tornis (arhitekts Vladimirs Šervinskis, 1894-1975).
Padomju laikos Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera teritorija tika stipri samazināta, atsavinot zemes gabalus; apkārt klosterim uzbūvētas daudzstāvu dzīvojamās mājas. Skolas ēka ir saglabājusies (līdz 2015. gadam tajā atradās 24. vispārizglītojošā skola, kura pēc tam tika slēgta).
Sakarā ar to, ka 1963. gadā padomju varas pārstāvji slēdza Kristus Piedzimšanas katedrāli, Virsgana (arhiereja) sēdeklis tika pārcelts uz Svētās Trijādības katedrāli, tā kļuva par Rīgas eparhijas katedrāli. Laikā, kad Kristus Piedzimšanas katedrāle bija slēgta, Svētās Trīsvienības katedrāle bija pareizticīgo galvenā svētvieta Rīgā.  
1985. gadā no Puškinas pilsētas (agrāk – Carskoje Selo, KF) uz Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi tika pārvestas pirmās klostera priekšnieces igumēnes Sergijas (Mansurovas) mirstīgās atliekas un pārapbedītas klostera kapsētā.  
Līdz mūsdienām Svētās Trijādības-Sergija klostera arhitektūras komplekss ir saglabājies gandrīz vai bez izmaiņām. Labas kvalitātes, izturīgas divstāvu koka celtnes ar pieticīgu dekoru, kuras pateicoties harmoniskajām proporcijām, veido omulīgu klostera vidi. Vasarās klostera teritoriju piepilda ziedu aromāts.   
Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī un Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī dzīvo aptuveni 70 māsas. Viņas veltī sevi ne tikai sadzīves rūpēm un saimnieciskajai darbībai, sakārto klosteru teritoriju un apkalpo dievnamus, bet arī strādā šūšanas darbnīcā, nodarbojas ar izšūšanas darbiem, cep prosforas Rīgas baznīcām, katru dienu gatavo bezmaksas pusdienas 250 cilvēkiem. Dievkalpojumos, kas notiek klosterī, dzied divi kori.
Daudzas mūķeņu paaudzes ir ieguvušas garīgās dzīves pieredzi Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klosterī. Daudzas no māsām, kad pēdējo 20 gadu laikā ir sākusies pareizticīgo klosteru atdzimšana, ir saņēmušas ielūgumus no citām Krievu Pareizticīgās Baznīcas eparhijām un devušās turp, lai kļūtu par atjaunoto klosteru priekšniecēm.  

Ludmila Kļešņina

(saīsināts un papildināts tulkojums no krievu valodas)
Tulkotāja Irēna Ase

Informācijas avoti:


«Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla», «Zinātne», Rīga, 2007, 536. – 551. lpp.

Демина Н. «Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь». - «Pētergailis», Рига 1999

Оксана Дементьева. Неугасимая лампада

 

 

Ilustrācijas tēmai