Sākumlapa > Tēmas > Personas
Sergejs Minclovs

Sergejs Minclovs

Sergejs Minclovs (01./13.01.1870, Rjazaņa - 18.12.1933, Rīga) – rakstnieks, vēsturisku romānu autors.

Sergejs Minclovs ir dzimis Rjazaņā (Krievijā), bet viņa dzimtas koka saknes ir meklējamas Baltijā, senajā Lietuvā. Senās hronikas par Grīnvaldes kauju tekstā ir minēts, ka kaujas laukā bojā gājuši arī divi Minclovi, kuri aizstāvējuši savu dzimteni.

Daiļliteratūras, grāmatu un senlietu pasaule ir pati raksturīgākā Minclovu ģimenes iezīme. Sergeja vectēvs, Rūdolfs Minclovs, bijis Imperatora Publiskās bibliotēkas Aizrobežu nodaļas fondu vecākais glabātājs, kurš uzrakstījis unikālus darbus: “Pēteris Lielais aizrobežu literatūrā” («Петр Великий в иностранной литературе»), “15. gadsimta grāmatu celle” («Книжная келья ХV века») un “Rietumos iespiesto grāmatu raritāšu bibliotēka” («Библиотека редкостей западного книгопечатания»). Sergeja vecāmāte, Ernestīne de Galle, bijusi talantīga franču dzejniece, bet tēvs, Rūdolfs Minclovs – pazīstams jurists. Minclovu mājās bieži viesojās rakstnieki, kultūras darbinieki, pasniedzēji, to vidū komponists Sergejs Taņejevs, ukraiņu un krievu rakstnieks Vladimirs Koroļenko, literatūras vēsturnieks Aleksandrs Veselovskis, tiesībzinātnieks Sergejs Muromcevs, vēsturnieks un politiķis Sergejs Meļgunovs.

Sergejs Minclovs mācījies Ņižņijnovgorodas kadetu korpusā, pēc tā pabeigšanas viņš dienējis Ufas pulkā, kas dislocējies Viļņā. Brīvaja laikā jauneklis apsekojis senatnīgās muižas, apmeklējis visattālākos novada nostūrus un sakrājis lielu grāmatu kolekciju, kuru vēlāk bija iegādājusies Prūsijas Valsts  grāmatu glabātuve. Tad viņš atstājis dienestu un iestājies Aleksandra skolā Maskavā, pēc kuras absolvēšanas strādājis zemstеs un guberņu iestādēs, padalījies dažādās ekspedīcijās, krājis retās grāmatas, manuskriptus, vēsturiskus dokumentus.

1904. gadā Sanktpēterburgā klajā nācis S. Minclova unikālais katalogs - “Pašas retākās grāmatas, kas iespiestas Krievijā krievu valodā” («Редчайшие книги, напечатанные в России на русском языке»). Kataloga pamatā bija bezcenzūras un izdošanai aizliegtie izdevumi. 1911. - 1912. gadā Novgorodā klajā nācis piecsējumu izdevums: “Piezīmju, dienasgrāmatu, atmiņu, vēstuļu un ceļojumu apskats, kas attiecas uz Krievijas vēsturi” («Обзор записок, дневников, воспоминаний, писем и путешествий, относящихся к истории России»). 1913. gadā izdots jauns darbs: “Sergeja Minclova grāmatu glabātuve”(«Книгохранилище Сергея Рудольфовича Минцлова»).

Turpmāko Minclova bibliotēkas likteni varētu nosaukt par traģisku.  Kā izriet no S. Minclova intervijas laikrakstam “Segodņa”, kādā no bēgļu gaitu etapiem viņš bija spiests pārdot bibliotēku (15000 sējumu) kādai Leipcigas antikvārai firmai, kura par dubultcenu pārdevusi to Prūsijas Valsts grāmatu glabātuvei. Tiesa gan, Minclovs teicis, ka viņš nevar sūdzēties par šādu iznākumu, jo Berlīnes grāmatu glabātuvē tikusi ierīkota speciāla viņa vārdā nosauktā zāle. Tur viņš nodevis arī ģimenes arhīvu, kas satur dokumentus par diviem gadusimteņiem.

1930. gados rakstnieks un žurnālists, Rīgas laikraksta “Segodņa” līdzstrādnieks Pjotrs Piļskis rakstījis: “Pašreiz “plašai publikai” Minslovs galvenokārt ir pazīstams kā beletrists, bet agrāk šo pusi bija aizēnojuši zinātniskie, pētnieciskie darbi ”, un tālāk viņš norāda, ka Minclovs bijis arī arheoloģiskās, ģeogrāfiskās, bibliogrāfiskās biedrības loceklis.

Patlaban  Sergejs Minclovs ir pazīstams tikai kā grāmatas “Mirušās dvēseles meklējot” («За мертвыми душами») autors, kas atkārtoti tikusi izdota 1991. gadā, kā arī šis autors ir pazīstams, pateicoties rakstiem par viņu kā bibliogrāfu un bibliofīlu, un gandrīz vai nemaz Minclovu nepazīst kā vēsturisku romānistu, jo padomju laikos viņa daiļdarbu sējumus izņēma no bibliotēku fondiem (pēc būtības, viņa grāmatas, kā rakstnieka emigranta sacerējumi, tika aizliegtas). Kaut gan lielākā daļa no Minclova vēsturiskiem romāniem un garajiem stāstiem varētu droši konkurēt ar mūsdienu vēsturisko romānistu daiļdarbiem.

Rakstnieks ir uzrakstījis arī šādus darbus: “Tālās dienas” («Далекие дни») - bērnības atmiņas; ”Pēterburga 1903. - 1910. gadā ”  («Петербург в 1903—1910 годах»); “Trapezondas epopeja” («Трапезондская эпопея») - dienasgrāmatas, unikāls liecību apkopojums par notikumiem laikā no pirmās revolūcijas līdz otrās 1917. gada revolūcijas Krievijā.

Liktenis bija lēmis rakstniekam piedzīvot grūtus, nemierīgus laikus. Krievu bēgļu gaitas patiesi ir neizdibināmas. Sergeja Minclova klejojumi turpinājušies 9 gadus. Sākumā viņš devies uz Somiju, tad sekojusi Norvēģija. Pēc tam S. Minclovam izdevās saņemt vīzu uz Spāniju, bet tur nokļūt neizdevās. Francija kategoriski atteicās dot krievu bēglim tranzīta vīzu. Par laimi, viņš uzzinājis, ka ir kāda valsts, ieceļošanai kurā nav nepieciešama ne tikai vīza, bet arī pase. Šī valsts ir Portugāle. Caur to viņš nonācis Spānijā, pēc tam – Francijā, Serbijā...              

Taču  S. Minclovs arvien neapturāmi bija vēlējies doties atpakaļ – uz Austrumiem, tuvāk Krievijai, un tādēļ rakstnieks ar  “īpašu gandarījumu”, kā viņš teicis, pārcēlās dzīvot uz Rīgu, ar kuru viņu saistīja daudz siltu atmiņu no tālās pagātnes.

Kopš 1924. gada Sergejs Minclovs strādāja Rīgā. Šeit viņš daudz raksta, bieži publicējas laikrakstā “Segodņa”, atzīmē savas literārās darbības 40. gadskārtu, draudzējas ar daudziem rakstniekiem, māksliniekiem, žurnālistiem, krievu senatnes mantojuma krājējiem (Ivanu Zavoloko, Ivanu Fridrihu, kura kolekcijas patlaban glabājas A. Puškina namā Sanktpēterburgā). Jānožēlo, ka patlaban pasaules lielākajās bibliotēkās nav fonda: “S. Minclova grāmatu krājums”, un mēs par šīm raritātēm varam spriest, tikai vadoties no to apraksta katalogos.

Grāmatā “Pēterburga 1903. - 1910. gadā ”, kas iznākusi Rīgā 1931. gadā, Minclovs rakstījis: “Visa sava mūža laikā es nekad neesmu sastāvējis nevienā politiskajā partijā un nepiedalījies politiskajos pulciņos un darīšanās. Es vienmēr esmu palicis brīvs cilvēks un manus rakstus man nediktē partijas disciplīna, bet tie precīzi atspoguļo to, kas bija norisinājies  manu acu priekšā...”

Rīga bija kļuvusi krievu rakstniekam par īstenām mājām, kurās viņš vairāk kā desmit gadus bija pilnveidojis savu rakstnieka un kultūras mantojuma krājēja talantu, spējis pavairot savu literāro mantojumu, un pastāv cerība, ka jauno laiku krievu kultūras cienītāji vēl pienācīgi novērtēs  Sergeja Minclova daiļradi un ieguldījumu kultūras vērtību saglabāšanā.

Sergejs Minclovs apglabāts Rīgas Pokrova kapos.

См.: Пкровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004

Anatolijs Rakitjanskis

Ilustrācijas tēmai