Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteris

Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteris

Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteri visticamāk dibinājuši mūki no Vitebskas vai Polockas 17. gadsimta pēdējā ceturksnī. Ik gadus pavasaros mūki ar laivām kuģoja no Vitebskas lejup pa Dvinu (Daugavu) uz Rīgu, lai garīgi aprūpētu pareizticīgos rīdziniekus. 17. gadsimta vidū Daugavas kreisajā krastā iepretim vācu pilij Kreicburgai (tag. Krustpils) parādījās krievu Holmhofas brīvciems jeb sloboda. Brīvciemā dzīvoja loči un plostnieki. Viņi pludināja pa upi baļķus, vadīja kuģus cauri krācēm, nodrošinot preču pārvešanu no Lietuvas un Polijas. Tieši šeit pa upes kreiso krastu gāja Kurzemes hercogistes robeža. Brīvciema pastāvēšana bija ekonomiski izdevīga, un Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) deva brīvciemam tiesības „uzņemt pie sevis (uz pastāvīgu dzīvi) uzticamus krievu izcelsmes ļaudis vienīgi” un būvēt pareizticīgās baznīcas. Ar 1670. gadu brīvciems ieguva pilsētas tiesības un Jakobštates (tag. Jēkabpils) nosaukumu.

Krievu–poļu–zviedru kara laikā (1654–1667) brīnumainā veidā tika atrasta Jēkabpils Dievmātes svētbilde. Saskaņā ar leģendu tas notika šādi: „Kad zviedri un sakši kopīgiem spēkiem, peldot pa Daugavu, vajāja krievu karaspēku un jau atgriezās atpakaļ savā krastā, kāds saksis vārdā Jakovs Gudinskis, katolis, pamanījis lejup pa Daugavu peldošu dēlīti, iedūra tajā savu pīķi un, tādā veidā izvilcis to no ūdens, nesis uz tā paša pīķa pāri Daugavai. Sasniedzot krastu, šis saksis ieraudzījis uz sava rokas, ar kuru turēja pīķi, asinis un sākumā nodomājis, ka tās plūst no kaujā ar ienaidnieku iegūtas brūces. Uzmanīgi apskatījis roku un brūci neatradis, viņš pievērsa uzmanību pīķim, kad turklāt arī ieraudzījis, ka asinis tecējušas pa pīķi no uz tā uzdurtā dēlīša, kas izrādījusies Dievmātes svētbilde. Šis neparastais atklājums satriecis Gudinski, un viņš, pamanījis uz svētbildes pareizticīgo gleznojumu, atdevis to toreiz brīvciemā esošajai Jura baznīcai, bet pats pieņēmis Pareizticību un apmeties uz dzīvi Jakobštatē”.

Svētbildei izrādījās piemita brīnumdarītājas spējas. Tā arī kļuva par galveno svētumu klosterī, kas ieguva Svētā Gara nosaukumu atbilstoši jaunajam dievnamam, kuru uzbūvēja caurbraucējs tirgotājs Ratkevičs, godbijības mudināts, pēc tam, kad pats bija ieraudzījis kādu no svētbildes veiktajiem brīnumiem. Tas notika ap 1670.–1675. gadu. Svētā Gara koka baznīca tika uzcelta Daugavas krastā līdzās tur esošajiem Svētīgā Nikolaja Brīnumdarītāja un Svētā Jura Uzvarētāja koka dievnamiem. Klosteris dāvinājumā saņēma arī zemesīpašumus. 1710. gadā Jēkabpilī atradās krievu karaspēks ģenerālfeldmaršala grāfa Borisa Šeremetjeva (1652–1719) vadībā. Atzīmējot gadadienu kopš uzvaras Poltavas kaujā, grāfs klosterim uzdāvināja Pelītes folvarku ar 80 ha zemes un karaspēka lauka svētlietu – Dievmātes Parādīšanās saliekamo svētbildi.

Jaunajam klosterim nācas pretoties no Inflantijas (Latgales) nākušajam ūnijas uzbrukumam. 17. gadsimta 80. gados uniāti (katoļi) tieši blakus pareizticīgo klosterim uz tās pašas ielas sāka būvēt savu klosteri. Pēc hercoga Jēkaba nāves Kurzemē sākās pareizticīgo apspiešana, tika atceltas visas viņu tiesības un brīvības, skolas atdotas uniātiem. Pēc Ziemeļu kara (1700–1721) uniāti atņēma klosterim visas zemes un sāka atklātu karu ar pareizticīgiem mūkiem. Pret viņiem vērsās ar vardarbību, piekāva, ieslodzīja uniātu klostera cietumā. Klostera priekšnieki vairākkārtīgi sūdzējās par apspiešanu pilsētas rātei un Kurzemes hercoga galmā esošajam Krievijas ministram Mītavā (Jelgavā). Sūdzības tika atstātas bez ievērības. Visu 18. gadsimtu klosteris nīkuļoja, mūku brālības skaitliskais sastāvs bija neliels. 1769. gadā un 1773. gadā Jēkabpilī plosījās ugunsgrēki, nodega uniātu koka klosteris un Nikolaja baznīca. 1774. gadā Nikolaja baznīca tika atjaunota, to uzbūvējot no akmens. 1795. gadā pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai klosterim atdeva atpakaļ tā zemesīpašumus, atdzīvojās pilsētas saimnieciskā dzīve, nostiprinājās klostera materiālais stāvoklis.

1812. gadā Jēkabpili barbariski izpostīja franču karaspēks. Šeit izvietojās maršala Etjēna Žaka Žozefa Aleksandra Makdonalda (1765–1840) komandētā franču un prūšu karaspēka štābs, kas vadīja uzbrukumu Sanktpēterburgas virzienā. Pēc uzvaras pār Napoleonu un franču karaspēka padzīšanas klosteris bija nonācis tik panīkušā stāvoklī, ka tā priekšnieks priesteris-mūks Serafims bija spiests lūgt klosteri likvidēt. Ar Vissvētās Sinodes 1817. gada 30. aprīļa dekrētu Svētā Gara un Nikolaja dievnami ar visu to kustamo un nekustamo mantu tika pārveidoti par pareizticīgu draudzi. Daļa mūku nepameta bijušo klosteri un turpināja dzīvot pie baznīcām līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem. 19. gadsimta vidū latviešu vidū sākās sākās masveida pāriešana Pareizticībā, un vietējo latviešu pareizticīgo kopiena izveidojās arī Jēkabpilī. 1853. gadā laika zoba sagrauztais Svētā Gara koka dievnams tika slēgts dievkalpojumiem.

Dievnams nostāvēja pamests 30 gadus. Par zīmēm, kas norādīja uz dievnama atjaunošanas nepieciešamību, kalpoja divi tā laika notikumi. 1878. gadā Jēkabpilī pie pašām klostera sienām izcēlās drausmīgs ugunsgrēks. Ugunsgrēka laikā Jēkabpils Brīnumdarītājas svētbilde lūgšanu dziesmu pavadībā tika pārnēsāta apkārt žogam, un vējš mainīja virzienu, neļaujot ugunij piekļūt senajam dievnamam. 1881. gadā ugunsgrēks izcēlās bijušā klostera teritorijā, nodega klostera priekšnieka māja, cieta Nikolaja dievnams, bet senā Svētā Gara baznīca palika neskarta. Baznīcas atjaunošana sākās 1882. gadā virspriestera Rodiona Poiša vadībā. Baltijas Pareizticīgā Kristus Glābēja un Dievmātes Patvēruma brālība izsludināja līdzekļu vākšanu dievnama celtniecībai. Darbi sākās jau 1883. gada vasarā, un 1884. gada 1. novembrī notika svinīga jaunā dievnama iesvētīšana. Pamatu likšanas laikā zem vecās baznīcas grīdas un apkārt tai tika atrasti daudzi apbedījumi. Baznīcu uzcēla tās iepriekšējā vietā un precīzi tādu pašu pēc formas un apmēriem: krustveida koka guļbūve, pieci kupoli, terase (galereja). Tika uzstādītas jaunas svētbilžu sienas (ikonostasi), kuros izvietoja vecās „svešzemju” gleznojuma svētbildes, kuras bija atjauninājis P. Zikovs. Baznīcas iesvētīšanu veica Kijevas metropolīts Platons kopā ar Rīgas bīskapu Donātu un Kauņas bīskapu Sergiju. Celtniecības darbi norisa arhitektu Roberta Augusta Pflūga un Alekseja Kizelbaša vadībā. Izdevumi sastādīja 27 000 zelta rubļu bez kokmateriālu izmaksām.

Jaunajam dievnamam bija lemts pastāvēt tikai divus ar pusi mēnešus. 1885. gada 16. janvārī ļaunprātīgas dedzināšanas rezultātā baznīca nodega pilnīgi. Paglābt no uguns liesmām izdevās vienīgi Dievmātes Brīnumdarītājas svētbildi un baznīcas svētbildi Svētā Gara Nākšana pie apustuļiem. Abas svētbildes novietoja Nikolaja baznīcā. Notikušais satrieca ticīgos visā Baltijā. Baltijas brālība tūdaļ pat sāka līdzekļu vākšanu dievnama atjaunošanai šoreiz jau visā Krievijas teritorijā. Bija iecerēts uzcelt pēc formas tieši tādu pašu baznīcu, bet to darināt nevis no koka, bet gan akmens. Pusgada laikā bija savākti vairāk kā 62 000 rubļu, un 1885. gada 22. septembrī Rīgas un Jelgavas bīskaps Donāts ielika dievnama pamatakmeni. 1886. gadā Jēkabpili un dievnama jaunbūvi apmeklēja lielkņazs Vladimirs Aleksandrovičs (1847–1909) un viņa sieva lielkņaze Marija Pavlovna (1854–1920). Līdz 1888. gada aprīlim galvenie celtniecības darbi bija pabeigti. 1888. gada jūnija sākumā tika uzstādīta ozolkoka svētbilžu siena (ikonostass) un svētbilžu skapīši dievnama ikonu un brīnumdarītājas svētbildes glabāšanai, ko bija izgatavojis Rīgas galdniekmeistars Bernharts. Ikonu izgatavošana bija pasūtīta Sanktpēterburgas Novodevičjas klosterim. Dievnama apgleznošanu veica Rīgas mākslinieks P. Zikovs. Viņš arī uzgleznoja Jēkabpils Dievmātes Brīnumdarītājas svētbildes kopiju, attēlojot to enģeļu paceltu pār pilsētu un dievnamiem. Mūra dievnama svinīga iesvētīšana notika 1888. gada 19. jūnijā, to veica Rīgas un Jelgavas bīskaps Arsēnijs. Uz dievnama iesvētīšanu sabrauca pareizticīgie no Sanktpēterburgas, Maskavas, Rīgas, Tallinas, Tartu, Pleskavas, Narvas, Vitebskas, Polockas, Tihvinas – ļaudis no dažādām kārtām, viņu vidū 100 goda viesu. Jēkabpilij tās bija neaizmirstamas svinības savu mērogu un reliģiskās pacilātības ziņā. Krusta gājienā no Dievmātes Patvēruma (Pokrova) dievnama tika pārnesti antiminss un svētie pīšļi, no Nikolaja dievnama – Jēkabpils Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde. Dievnama labās puses sānu altāris par godu Vissvētās Dievmātes Piedzimšanai tika iesvētīts 1890. gada 24. jūnijā, kreisās puses sānu altāris par godu svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam – 1892. gada 20. septembrī.

Svētā Gara baznīca saglabājusies līdz mūsdienām bez pārbūvēm. Tās plānojums ir risināts krusta formā.Vidū virs krustveida apjoma slejas liels jumols. Trim “krusta galiem” ir skaldņa forma, ceturtais ir taisnstūrveida. Visi krustveida apjoma gali, tajā skaitā arī altāra skaldņveida apsīda, ir vienāda augstuma, tos noslēdz neliela augstuma daudzslīpju jumti un vainago jumoli. Galvenā altāra sānos esošie nelielie sānaltāri arī ir veidoti skaldņa formā, taču tie nav tik augsti un, kā redzams, pēc savas formas atkārto koka baznīcas guļbūves formu. Četri mazie jumoli ir aizsegti, skatam atvērts ir vienīgi lielais kupols. Mazajiem jumoliem, kas izvietoti uz ziemeļu–dienvidu un rietumu–austrumu virziena asīm, ir raksturīga barokāla forma. Dievnams būvēts no ķieģeļiem, tā „svītrainās” fasādes ir apdarinātas dzelteniem ķieģeļiem ar vāpētiem iestarpinājumiem un ornamenta joslām. Logi rotāti ar daudzveidīgu formu betona apmalēm. Dievnama lievenis izbūvēts kā plaša galerija (terase), kas nosegta ar koka spāru jumtu. Šis jumts balstās uz griezumiem ornamentētām kolonnām. Dievnama interjeru rotā ozolkoka ikonostasi (svētbilžu sienas), kioti un sudraba panikadils (kroņlukturis) ar svecēm. Gaisma maigi plūst no kupola, bet liturģijas laikā caur Ķēniņa vārtiem izlaužas vareni saulesstaru kūļi. Dievnama rietumu daļā izvietotas augšējās galerejas (kores). Dievnama iekštelpa ir ļoti mājīga, tās iekārtojums atbilst provinces pilsētas mērogiem.

Klostera rekonstrukcijas laikā 1887.–1888. gadā bez Svētā Gara baznīcas (arhitekts A. Kizelbašs) tika uzbūvēti jauns zvanu tornis un kapela (arhitekts R. A. Pflūgs), atjaunots žogs, izremontēta klēra māja un Nikolaja baznīca, jaunā ķieģeļu ēkā izvietota Vladimira–Marijas draudzes skola zēniem. Zvanu tornis tika pārcelts uz citu vietu. Agrākais koka zvanu tornis, kas bija laika zoba saēsts tāpat kā arī Svētā Gara koka dievnams, atradās pie klostera dienvidu sienas un bija pavērsts pret nelielu laukumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām kā Brīvības ielas paplašinājums šajā vietā. Agrākā koka zvanu torņa vietā un atgādinot par seno Jura baznīcu, kas atradās klosterī 17. gadsimta vidū, tika uzcelta sv. Jura kapela. Kapela ir iebūvēta klostera sienā, tās arhitektūra veidota vienoti ar pārējām celtnēm – baznīcu un zvanu torni. Jauno mūra zvanu torni uzbūvēja klostera austrumu pusē. Tā augstuma ziņā nelielā vertikāle tagad noslēdza ceļa taisno perspektīvi uz klosteri no pilsētas austrumu puses. Vēlāk ceļš pārvērtās par ielu, līdzīgi šauram koridoram, kas blīvi apbūvēts ar divstāvu dzīvojamām mājām. Kopumā zvanu tornis labi iekļāvās provinces pilsētas ielas mērogos, izjaucot vienveidīgo monotono apbūvi, radot pie ieejas klosterī uz debesīm vērstas kustības iespaidu. Var domāt, ka mūra zvanu torņa arhitektūra, tāpat kā jaunais dievnams, atkārtoja savu koka priekšteču formas. 1887. gadā zvanu tornī tika novietots senais zvans, ko klosterim visticamāk tā izveidošanas laikā bija ziedojusi Kurzemes hercogiene Anna Joannovna (1693–1740). Pirmā pasaules kara laikā zvani tika evakuēti uz Krieviju. 1927. gadā tika uzstādīts jauns 930 kg smags zvans, kas tika izliets Liepājā.

Svētā Gara dievnamā 1892.–1895. gadā savu kalpošanu sāka rīdzinieku iecienītais virspriesteris Joanns Žuravskis. Šeit viņš tika iesvētīts par diakonu.

Jēkabpils Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde tika glabāta draudzē. Svētbildes svētki notika vienā dienā ar Kazaņas Dievmātes svētbildes svētkiem. 1901.–1914. gadā svētbilde ik gadus ar krusta gājieniem ceļoja pielūgšanai uz Rīgas un Jelgavas dievnamiem un Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi (Spaso-Preobraženskas klosteri) Valgundē. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada pavasarī svētbilde kopā ar zvaniem un vērtīgāko baznīcas mantību tika evakuēta uz Krieviju, kur tā bez pēdām pazuda sekojošajos revolūcijas un pilsoņu kara gados. Pēc 1920. gada dievnamu darbība palēnām atjaunojās. Svētā Gara un Nikolaja dievnamos apmetās latviešu draudze, bet krievvalodīgie pareizticīgie lūdzās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcā. Kad Otrā pasaules kara laikā Latviju bija okupējis vācu karaspēks, dievkalpojumi netika pārtraukti. 1950. gadā Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas pareizticīgā draudze bija spiesta atstāt savu dievnamu un apvienoties ar Svētā Gara baznīcas draudzi.

1963. gadā pilsētas varasiestādes slēdza Nikolaja baznīcu un atņēma klēra māju. Baznīcā ierīkoja izstāžu zāli, bet klēra mājā iekārtojās pilsētas administrācija. Svētā Gara baznīcas draudze uzturēja dievnamu ar saviem trūcīgiem līdzekļiem. 1995. gadā Nikolaja dievnams, klēra māja, bijušās skolas ēka un visas palīgēkas, kā arī klosterim agrāk piederējušās zemes, tika atdotas atpakaļ Latvijas Pareizticīgai Baznīcai. Ar Maskavas un visas Krievzemes patriarha Aleksija II svētību 1996. gadā šeit svinīgi tika atklāts Svētā Gara Jēkabpils vīriešu klosteris. 2008. gadā Maskavā no jauna izgatavoja Jēkabpils Vissvētās Dievmātes svētbildi, un 2008. gada 25. jūlijā tā atgriezās klosterī. Atdzimušajā klosterī regulāri notiek dievkalpojumi, arī latviešu valodā, darbojas svētdienas skola, iekārtota palīgsaimniecība. Klostera brāļi ņēmuši savā aprūpē Jēkabpils cietuma ieslodzītos.

 

Informācijas avoti:

1) Бескровных С. «Екабпилсский Свято-Духов мужской монастырь», Екабпилс 2004.

2) Пелевин О. «Якобштадтская чудотворная икона пресвятой Владычицы нашей Богородицы и Приснодевы Марии», Рига, 2008.

 

Ludmila Kļešņina

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis

Ilustrācijas tēmai