Sākumlapa > Tēmas > Personas
Shimas igumēne Jevgēnija (Postovska)

Shimas igumēne Jevgēnija (Postovska)

Sieviešu klostera priekšniece Jevgēnija (laicīgais vārds – Jevgēnija Postovska; 1864. g. 10./23. martā Maskavā — 1948. g. 10. martā Rīgā) – shimas igumēne, Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera priekšniece (no 1921. līdz 1947. g.) un Ilūkstes Vissv. Dievmātes Piedzimšanas sieviešu klostera priekšniece (no 1905. g.).

Jevgēnija Postovska ir dzimusi Maskavā, muižnieka un virsnieka ģimenē. Viņa mācījusies Sanktpēterburgas Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā, ieguvusi mājskolotājas kvalifikāciju.

1894. gada 26. jūnijā Svētās Trijādības-Sergija Lavrā (atrodas Sergijeva Posadā) arhimandrīts Pāvels (Pēteris Gļebovs; 1827-1904, pārzinis 1891.-1904. g.) iesvētījis Jevgēniju rjasoforā (rjasofors – no grieķu val. - rjasu nēsājošais; mūks/mūķene iesācējs/a, kam atļauts nēsāt melnu garīdznieka virstērpu (rjasu) un kamilavku; ir zemākā mūku hierarhijas pakāpe Pareizticīgajā baznīcā. - tulkot. piezīme).

Jevgēnija iestājusies Rīgas Svētās Trijādības-Sergija draudzē, kur izpildījusi mantzines pienākumus. No 1902. gada Svētās Trijādības-Sergija sieviešu draudze tika pārveidota par klosteri. 1904. gada 4. martā  Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī Jevgēnija tika uzņemta mūķenes kārtā.

1905. gada 24. novembrī saskaņā ar аrhibīskapa Agafangela (laicīgais vārds - Aleksandrs Preobraženskis; 1854-1928; vadījis Rīgas eparhiju no 1897. līdz 1910. g.) rezolūciju mūķene Jevgēnija (Postovska) tika iecelta par Ilūkstes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas sieviešu klostera priekšnieci. Šā gada 11./24. decembrī viņa tika iecelta igumēnes kārtā.

Pirmā pasaules kara gados igumēne Jevgēnija vadījusi klostera hospitāli. No 1905. līdz 1918. gadam – Ilūkstes Eparhiālās sieviešu skolas priekšniece.

1915. gada vasarā Ilūkstes sieviešu klosteris un Eparhiālā skola tikuši evakuēti uz Ņižņijnovgorodas guberņu. Tomēr dažas mūķenes bija izceļojušas no Rīgas tikai 1917. gada augustā, neilgi pirms tam, kad vācu karaspēks ieņēma pilsētu.  Daļa māsu, to vidū arī igumēne Sergija (Jekaterina Mansurova; 1861-1926) un daļa klostera mantas tā arī palika Krievijā.

1918. gada 25. septembrī igumēne Jevgēnija kopā ar sešām māsām atgriezusies Rīgā un apmetusies Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī. 1920. gada sākumā viņa pieņēma Latvijas Republikas pilsonību.

Sasakņā ar LPB Sinodes 1921. gada 21. septembra dekrētu (Nr. 1567) igumēne Jevgēnija tika iecelta par Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera priekšnieci un atstāta par Ilūkstes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas sieviešu klostera priekšnieci. Tāpat viņa vadījusi arī Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi pie Jelgavas - Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera filiāli.

20. gadsimta 20. gadu sākuma situāciju varētu raksturot kā galēji nabadzīgu, Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā bija vērojams kopējais sakārtotības trūkums, no iepriekšējās 20. gadsimta sākuma greznības maz kas bija palicis.

Tolaik pastāvēja liela varbūtība, ka Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klosteris tiks slēgts un tā īpašums tiks konfiscēts par labu valstij vai kādām citām juridiskajām personām. Līdzīga situācija bija arī Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī un Ilūkstes Vissv. Dievmātes Piedzimšanas klosterī. Daļu no Ilūkstes klostera mantas valsts bija atsavinājusi un nodevusi katoļu rīcībā, daļa īpašuma bija neatgriezeniski zudusi karadarbības gaitā. 

Dokumenti liecina, ka 1920. gados klosteru saimnieciskajā pārvaldīšanā pastāvējušas nemitīgas problēmas un valdījusi galējā nabadzība. Dažkārt nācās arvien no jauna sadalīt palikušos baznīcas un dievkalpojumu piederumus starp draudzēm un klosteriem, lai kaut kā varētu nodrošināt tos ar visu nepieciešamo. Tā, piemēram, pēc igumēnes Jevgēnijas lūguma 1924. gadā Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē tika demontēts labā spārna ikonostass un nodots Kristus Apskaidrošanās Tuksneša rīcībā, lai tur uzstādītu to dievnamā. 1933. gadā tika demontēts Svētā Nikolaja Jūras katedrāles Liepājā (tolaik dievnams nestrādāja) galvenā altāra ikonostass un nodots Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera rīcībā, lai to uzstādītu klostera dievnamā.  

20. gadsimta 20. gadu beigās – 30. gadu sākumā daudz pūļu tika veltīts, lai apsaimniekotu no Krievijas daļēji reevakuēto īpašumu, kā arī tam, lai reģistrētu klosteru nekustamo īpašumu Zemes grāmatā. Tas viss prasījis milzum daudz enerģijas un laika, igumēne Jevgēnija tērējusi daudz spēku, risinot tīri saimnieciskas un juridiskas lietas, apsaimniekojot klosteru sadzīvi un nostiprinot klosteru kā juridisko personu, kā arī to īpašumu tiesisko statusu.

Izmantojot esošos līdzekļus, tika veikti tikai paši nepieciešamākie remontdarbi baznīcās un klostera ēkās. Pie tam Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera pārziņā bija arī kapela par godu Tihvinas Dievmātes ikonai (Sv. Nikolajam), kas atradusies Rīgā, Maskavas ielā (pie Centrāltirgus), par šo kapelu nācās pastāvīgi rūpēties un uzturēt to kārtībā.  

Igumēne Jevgēnija vadījusi arī Rīgas klosterī atvērto bērnu patversmi (to dibinājusi Īpaša palīdzības komiteja krievu emigrantiem Latvijā). No 1922. gada igumēne pasniegusi Ticības mācību klostera Krievu pamatskolā.

1930. gadu otrajā pusē igumēni Jevgēniju, kura jau bija sasniegusi sirmu vecumu, sāka nomākt veselības problēmas. Vasaru viņa centās pavadīt Ilūkstes klosterī, lai vairāk laika varētu atrasties svaigā gaisā. Rīgā igumēni Jevgēniju tad aizvietoja mūķene Sarafima (Makarova).

1945. gada 14. decembrī Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs Aleksijs I (laicīgais vārds – Sergejs Simanskis;1877-1970) pieņēmis rezolūciju par igumēnes Jevgēnijas iesvētīšanu lielajā shimā, atstājot iepriekšējo vārdu Jevgēnija. Taču pēc lielās shimas pieņemšanas igumēnei vajadzēja veltīt sevi tikai iekšējam garīgajam darbam un atstāt klostera vadīšanu. Arhibīskaps Kornīlijs (Popovs, 1874-1966; Rīgas eparhijas valdnieks 1945.-1947. gadā) ļoti augstu vērtējis pieredzējušo klostera priekšnieci un labi izpratis igumēnes Jevgēnijas lomu, veicinot mūku kārtas dzīves saglabāšanu un turpināšanu. Tādēļ viņš svētījis igumēni turpināt iepriekšējo paklausību, izpildot klostera priekšnieces pienākumus.

Tomēr sirma vecuma dēļ viņai vairs nebija pa spēkam vadīt klostera saimnieciskās lietas. Lai palīdzētu igumēnei Jevgēnijai, arhibīskaps Kornīlijs nodibinājis klostera padomi, kurā ietilpusi pati igumēne, klostera pārzines palīdze mūķene Nikona (Žegunova), mantzine paklausībniece Jekaterīna (Pauļa) un grāmatvedis priesteris Nikolajs Baranovičs (1898-1975).

Tomēr 1947. gada 6. septembrī bija notikusi Jevgēnijas (Postovskas) iesvētīšana lielajā shimā (augstākā mūķeņu kārtas pakāpe - tulkot. piezīme), bet tā paša gada 8. oktobrī shimas igumēne Jevgēnija, aizbildinoties ar vāju veselību, iesniegusi lūgumrakstu atsūtīt viņai palīdzi – mūķeni Tabitu (laicīgais vārds – Sofija Dmitruka; 1897-1972) no Viļņas Sv. Marijas Magdalēnas klostera. Jau 1947. gada 30. oktobrī mūķene Tabita tika iecelta par Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera priekšnieci. Tā paša gada 9. novembrī liturģijas laikā, kas notikusi Viļņas Svētā Gara kloste, arhibīskaps Kornīlijs (Popovs) iecēlis mūķeni Tabitu igumēnes kārtā.

Sakarā ar lūgumu un veselības stāvokļa dēļ un saskaņā ar Patriarha Aleksija I 1947. gada 27. novembra rezolūciju (Nr. 697/1) igumēne Jevgēnija nodeva savas pilnvaras iegumēnei Tabitai un tika atlaista pelnītā atpūtā.

1948. gada 10. martā pēc neilgas slimības shimas igumēne Jevgēnija mirusi un iegājusi mūžīgajā dzīvē.       

Shimas igumēne Jevgēnija apbalvota:

1907. gadā - ar krūšu krustu;

1914. gadā - ar krustu no Viņa Ķeizariskās Augstības kabineta;

1923. gadā - ar rotātu Zelta krustu kopā ar Goda rakstu, ko personīgi parakstījis Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers);

1930. g. 24. decembrī - ar igumēnes zizli, rotātu ar sudrabu, sakarā ar 25 gadu jubileju kopš iecelšanas par klostera priekšnieci.   

(Dati uz 1945. gadu)

                                                                                              Sergejs Coja

Informācijas avoti:

LVVA, 4754. f., 2. apr., 226. l., 78. l.;

LVVA, 7469. f., 1. apr., 1096. l., 1098. l., 1100. l., 1102. l.;  

Покровское кладбище. Слава и забвение: Сборник статей. Видякина С., Ковальчук С. (sast.), Rīga: Multicentrs, 2004. 73.-75. lpp.;

Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игумении Тавифы (Дмитрук). Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013. 5.-13., 22. lpp.