Sākumlapa > Tēmas > Personas
Marianna Čerkaska

Marianna Čerkaska

Marianna Čerkaska (Черкасская) (17.02.1876. g., Pēterburgā – 11.01.1934. g., Rīgā) – operdziedātāja un kamerdziedātāja (dramatiskais soprāns), kā arī pedagoģe.

Kņaziene Marianna Čerkaska ir dzimusi un augusi Sanktpēterburgā. Jaunībā viņa mācījās dižciltīgo jaunavu Smoļnija Institūtā un pabeidza skolotāju klases. Taču ar to Mariannas Čerkaskas izglītība nebija beigusies. Skaista balss un aizraušanās ar vokālo mākslu pamudināja viņu turpināt studijas. Viņa iestājās konservatorijā, vokālās mākslas klasē un mācījās pie profesora K. Ferni-Džiraldoni.

Jau studiju gados Mariannu Čerkasku ieacināja dziedāt solopartijas Marijas (Мариинский) Operas teātrī (pēc teātra galvenā diriģenta E. Napravņika iniciatīvas). Vēlāk viņas angažements tika pagarināts, un viņa ilgus gadus bija Imperatora teātru skatuves māksliniece. Operdziedātājas spožā debija notika, uzstājoties Tatjanas operas partijā operā «Jevgeņijs Oņegins». Pēc Tatjanas sekoja operu partijas citās krievu operās: Lizas - operā «Pīķa dāma», Gorislavas - operā «Ruslans un Ludmila», Fevronijas - operā «Kiteža». Šīs lomas ļāva viņai izpelnīties slavu gan Krievijā, gan aiz tās robežām: 1907. gadā M. Čerkaska piedalījās Parīzē S. Djagiļeva rīkotajos „Krievu vēsturiskos koncertos” («Русские исторические концерты»).

Tomēr patiesu slavu uz Krievijas skatuves operdziedātāja izpelnījās, dziedot vācu komponista R. Vāgnera operās. Viņa dziedāja Helēnas un Venēras partijas operā  «Tanheizers», Ortrūdes partiju – operā «Loengrīns», Izoldes - operā «Tristāns un Izolde». Pati ievērojamākā Čerkaskas loma ir Brūnhilde R. Vāgnera tetraloģijā (4 operu ciklā) «Nībelungu gredzens».

Mariannas Čerkaskas dramatiskajam soprānam piemita neparasti skaists, spēcīgs un sulīgs skanējums, plašs diapazons, ar spožiem «metāliskiem» augstiem toņiem. Taču viņa prata likt savai balsij skanēt klusi un maigi pat augstajā reģistrā. Lieliska skola, kas deva dziedātājai augstu vokālo tehniku, ļāva viņai izpildīt visdažādākās soprāna repertuāra operu partijas  – no maigām varonēm līdz sievietēm-karotājām. Viņas vokālais sniegums bija ļoti muzikāls, bet dikcija – ļoti skaidra. Pie tam teātra kritiķi atzina, ka viņai piemīt īsts dramatiskās aktrises talants.              

1918. gadā Marijas Operas teātra prīma Marianna Čerkaska nolēma emigrēt no Krievijas. Operdziedātāja devās uz Odesu un no turienes emigrācijā – uz Konstantinopoli, tālāk -  uz Kipru, pēc tam - uz Grieķiju, kur piedalījās operas „Aīda” grandiozajā iestudējumā Atēnās, klātesot 70 tūkstošiem skatītāju. Pēc tam operdziedātāja devās uz Ēģipti, Indiju, Singapūru, Ķīnu, Japānu, ASV, Brazīliju, Argentīnu, Urugvaju. 1925. gadā viņa bez panākumiem centās apmesties uz dzīvi Parīzē, un tieši tolaik saņēma ielūgumu pasniegt vokālo mākslu Lietuvas mācību iestādēs, ko nolēma neatraidīt. Tomēr jau pēc gada operdziedātāja nolēma pārcelties uz Rīgu. Šī pilsēta arī kļuva par viņas pēdējo dzīvesvietu.  

Rīgā M.Čerkaskai tā arī neizdevās atrast stabīlu darbu – nedz konservatorijā, nedz teātrī. Neskatoties uz to, operdziedātāja piekopa visai aktīvu un radošu dzīvesveidu. Katru gadu viņa kopā ar spožu pianistu un koncertmeistaru Paulu Šūbertu uzstājās ar kamerkoncertu programmu. Viņa izpildīja krievu un aizrobežu klasiku, kā arī obligāti ikvienā koncertā  – dažas latviešu komponistu dziesmas.               

Vairākkārt M.Čerkaska uzstājās arī uz Rīgas Operas skatuves kā viessoliste. Viņa izpildīja Lizas operu partiju («Pīķa dāma»), Natašas („Nāra”), Ortrūdes («Loengrīns»), Aīdas („Aīda”). Kopumā, pēdējo piecu mūža gadu laikā operdziedātāja uzstājās 13 operās, vairāk nekā 30 reizes viņa uzstājās koncertos – gan solokoncertos, gan jauktajos.            

Čerkaska veltīja sevi arī pedagoģiskai darbībai – pasniedza privātstundas. Viņas pedagoģiskā autoritāte bija pietiekami augsta; dažas Rīgas operdziedātājas, absolovējot konservatoriju, tieši  pie viņas pilnveidoja savu vokālo mākslu. To vidū bija L. Valdmane-Teihmane un O. Vītoliņa.

Rīgā M.Čerkaskas saskarsmes loks pārsvarā sastāvēja no mūziķiem, to vidū bija arī emigrantes, bijušās ievērojamās Sanktpēterburgas operdziedātājas N. Irecka (Ирецкая) un A. Žerebcova-Andrejeva. Bieži M. Čerkaska satikās arī ar draudzenēm, ar kurām kopā bija mācījusies Smoļnija Institūtā. Viņu vidū bija  pazīstama Rīgas sabiedriskā darbiniece N. Šmelinga un sieviešu klostera priekšniece māte Jevgeņija.

1934. gada janvārī 57 gadu vecumā operdziedātāja Marianna Čerkaska aizgāja aizsaulē. Nāves cēlonis bija sirds paralīze pēc aklās zarnas operācijas.  

Operdziedātāja tika apbedīta Rīgas Pokrova kapos.

23. martā Konservatorijas zālē notika liels koncerts veltīts Mariannas Čerkaskas gaišajai piemiņai. Tajā piedalījās Nacionālās Operas vadošie solisti – M. Brehmane-Štengele, R. Bērziņš, N. Vasiljevs, J. Niedra un dažas bijušās operdziedātājas audzēknes. J. Vītols teica runu. V. Pastuhovs izpildīja Vāgnera un Lista muzikālo priekšnesumu «Izoldes nāve». Rīgā Marianna Čerkaska tika ļoti mīlēta un cienīta.

Marina Mihaileca

 

Marianna Čerkaska (1876–1934), bijusī Pēterburgas Marijas teātra soliste. Pēdējos mūža gadus aizvadīja Latvijā, kur uzstājās uz Nacionālās operas skatuves.

Marianna Čerkaska dzimusi Sanktpēterburgā dižciltīgo muižnieku ģimenē. M. Čerkaska mācījās Smoļnija dižciltīgo jaunavu institūtā, pēc tam studēja Sanktpēterburgas Konservatorijā. Pēc Konservatorijas absolvēšanas M. Čerkaska tika uzņemta Sanktpēterburgas Marijas operas teātra trupā, uz šī teātra skatuves viņa uzstājās līdz 1918. gadam. Tanī pat gadā viņa pieņēma lēmumu atstāt dzimteni.

Mariannai Čerkaskai piemita „drosme kategoriski atteikties no klaušām uzjautrināt pie varas nākušo „rupjo bezkauņu”, tā rakstīja viņai veltītajā nekrologā krievu rakstnieks emigrants А.Аmfiteatrovs. – Eiropā pazīstamais vārds glāba viņu no represijām, tomēr viņa tika aplaupīta pa tīro; vienā dienā no bagātas sievietes viņa kļuva par nabadzīgu. Tajos laikos dažādus konformistus un glaimotājus padomju mecenāti vadāja automobiļos, deva tiem īpašumā namus un muižas, maksāja par "haltūru" ar pārtikas produktu vagoniem, toties Mariannu Borisovnu caurumainās tupelēs dzina uz "sestdienas talkām" izkraut baržas uz Ņevas upes" (skat. laikrakstu „Сегодня”, 1934.g., 28. janvarī).

Pēc izceļošanas no Padomju Krievijas sekoja sūro pārbaudījumu gadi, viesizrādes ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā un Amerikā. 1926. gadā izcilā operas dziedātāja Marianna Čerkaska ieradās viesizrādēs Rīgā un šeit viņa beidzot atrada sev patvērumu. 20. gadsimta divdesmitie gadi Latvijas operas vēsturē tiek pelnīti dēvēti par "krievu desmitgadi". Rīgā M. Čerkaska sastapa ne tikai daudzus savus bijušos kolēģus, bet arī pateicīgus skatītājus, kuri bija no sirds iecienījuši krievu operu. 1928. gadā Rīgā tika plaši atzīmēta operas primadonnas skatuves darbības 2 gadu jubileja. Marianna Čerkasska mira 1934. gada 11. janvārī Rīgā no strutojoša apendicīta. Apbedīta Rīgas Pokrova kapos.

 

Марина Михайлец. Театр Марианны, Алексея и Марианны Черкасских

 

Ilustrācijas tēmai