Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrāle Ludzā

Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrāle. – Ludzā, Latgales ielā 121.

Ludza (poļu: Lucyn) ir sena pilsēta Latvijas austrumos – Latgalē. Ludzas novada administratīvais centrs, kas atrodas gleznainā apvidū Lielā Ludzas ezera krastā. 

Pastāvīga pareizticīgo draudze Ludzā tika izveidota 1833. gada 17. decembrī.

Pagaidu pareizticīgo baznīca kādu laiku izvietojusies un darbojusies mūra divstāvu ēkā, kurā atradās arī Ludzas apriņķa iestādes. Pirmais priesteris, kas svētkalpojis Ludzas pareizticīgo draudzē, bija tēvs Panteleimons Usovskis. Tolaik draudzes locekļu skaits bija 494 cilvēku, tajā skaitā pilsētnieku – 180 cilvēku.

1843. gadā, par Sv. Sinodes piešķirtajiem līdzekļiem, Ludzā tika uzsākta jauna dievnama būvēšana. Mūra baznīcu uzcēla pašā pilsētas centrā, pēc izcilā Sanktpēterburgas arhitekta Andrejana Zaharova (1761-1811) projekta. Arhitektoniski dievnams tika risināts vēlīnā krievu klasicisma stilā, arhitekts projektējis šo sakrālo celtni kā Kronštates sv. Apustuļa Andreja Pirmsauktā katedrāles modifikāciju (īpašu atpazīstamību sv. Andreja katedrāle ieguvusi, pateicoties svētā sludinātāja t. Kronštates Jāņa (1829-1908) darbībai, kurš šeit kalpoja 53 gadus – red. piez.)

Kulta būves plānojuma pamatā ir grieķu krusts, kura galus noslēdz portiki ar Toskānas ordera kolonnām.Virs pamatapjoma uzbūvēts pussfēriskas formas kupols, virs kura slejas sīpolveida jumols ar krustu. Dievnams pārsteidz ar tā proporciju stingrību, formu harmoniskumu un izsmalcinātību. 1845. gada 19. augustā jaunuzceltā baznīca tika iesvētīta par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai. 

1863. gadā baznīcas ēkā tika veikts kapitālais remonts. 1878. gada 20. janvārī Ludzas dievnams ieguva katedrāles statusu, papildus ieviešot pārziņa palīga un diakona amatus. 1879. gadā katedrāles ēku apjoza ar žogu, bet 1889. gadā notika jauna kulta celtnes renovācija.

1900. –1901. gadā par Sv. Sinodes atvēlētajiem naudas līdzekļiem tika veikts Ludzas katedrāles kapitālais remonts un ēkas pārbūve. Lai piešķirtu katedrāles ēkai majestātiskāku veidolu, veica kupola un zvanu torņa piebūvi – attiecīgi, astoņu un četru metru augstumā. Katedrāles interjerā tika izvietots jauns trīsrindu ikonostass, rotāts ar zelta vītnēm un pilastriem. 1901. gada 10. oktobrī atjaunināto Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrāli iesvētījis Polockas un Vitebskas bīskaps Tihons (laicīgais vārds – Vasīlijs Ņikanorovs, 1855-1920). 1906. gada 30. septembrī zvanu tornī tika pacelts jauns liels, 1687 kilogramus smags zvans.

Starpkaru laikposmā, 1930. gadā katedrāles pārziņa t. Feofana Borisoviča vadībā tika uzcelta baznīcas klēra māja, bet 1934. gadā katedrāles ēka atkal tika kapitāli izremontēta. 1938. gada 11. jūnijā, lielā ugunsgrēka laikā Ludzas pilsētā, bija cietusi arī katedrāles ēka. Aizdedzies katedrāles kupols un no kupola nokritis krusts. Tomēr visus bojājumus visai ātri izdevās novērst līdz tā paša gada 15. augustam.

Otrā pasaules kara laikā, 1944. gada maijā Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrāles ēkai tika nodarīti bojājumi bombardēšanu laikā, taču katedrāli atkal atjaunoja.

Ludzas katedrāle darbojas arī mūsu dienās, un tā ir valsts aizsargājams arhitektūras piemineklis.

Katedrālē atrodas īpaši godinātu ikonu kopijas (jeb nozīmējumi), to vidū: Ibērijas Vissvētās Dievmātes ikonas kopija un Ostrabramas Vissvētās Dievmātes svētbildes kopija (poļu: Ostra Brama, lietuviešu: Aušros vartai – ir bijušo Viļņas pilsētas aizsargmūru vārti. Virs vārtiem izbūvēta kapela ar Dievmātes brīnumdarošu svētbildi, kas ir svētceļojumu mērķis gan pareizticīgajiem, gan katoļiem – tulkot. piez.). Katedrālē atrodas arī sv. Sirdsskaidrās Eufrosīnijas, Polockas kņazienes ikona un daudzas citas.

No 2004. gada Ludzas katedrālē par pārzini sāka kalpot tēvs Viktors Teplovs, kuram īsā laikā izdevās ļoti daudz ko paveikt katedrāles labiekārtošanai. Līdz 2006. gadam jaunā pārziņa un draudzes locekļu pūliņu rezultātā tika paveikti ievērojami remontdarbi: no jauna samontēta apkures sistēma, izbūvētas katlumāja un palīgtelpas; pilnībā nomainīta elektroinstalācija. Tika nokrāsoti kupoli un zvanu tornis, iekārtotas kores. Pateicoties draudzes locekļa Josifa Firiščaka centieniem, ierīkoti jauni ērti soliņi.

Kad Ludzas katedrālē tika ierīkotas apkures caurules, zem altāra bija atklāts tīra ūdens avots. Avota plūsmu novirzīja akā, uzstādīja virs tās nelielu koka guļbūvi un pēc tam svinīgi iesvētīja. Tagad pie katedrāles atrodas svētavots un baznīcas svētkos šeit notiek ūdens iesvētīšanas ceremonija.

Saskaņā ar 2015. gada datiem, Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrāles pārzinis ir priesteris Sergijs Kiričenko. Ludzas katedrāle atvērta katru dienu no plkst. 8 rītā līdz 18 vakarā.

Dažādos laika posmos šajā katedrālē kalpojuši šādi pazīstami garīdznieki

No 1892. līdz 1943. gadam – tēvs Feofans Borisovičs (1868–1943).

No 1897. līdz 1911. gadam – tēvs Feodors Ņikonovičs (1853–1911).

No 1943. līdz 1945. gadam – tēvs Ņikanors Trubeckojs (1876–1959).

No 1945. līdz 1948. gadam un no 1957. līdz 1959. gadam – tēvs Joanns Trubeckojs (1911–1991).

No 1976. līdz 1982. gadam – tēvs Jakovs Ļegkijs (Ļogkijs, 1906–1982).

1907. gadā virspriesteris F. Ņikonovičs tika ievēlēts par Krievijas III Valsts domes deputātu.

Tekstu sagatavoja Sergejs Coja

Materiāls papildināts 2024. gadā

Informācijas avoti:

1) Лудзенский Свято-Успенский храм. См.: http://www.pravoslavie.lv/index.php?newid=396&id=178;

2) Гаврилин А. В. Люценское (Лудзенское) благочиние во второй половине XIX – конце 30-х годов XX века. Рига: Филокалия, 2013. С. 71-76;

3) Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). Рига, 2017. C. 223-224.

4) https://sobory.ru/article/?object=07867