Sākumlapa > Tēmas > Personas
Bīskaps Irinarhs

Bīskaps Irinarhs

Irinarhs (Jakovs Popovs, ap 1790. Kurskas guberņā – 1877.g. 25.septembrī Rjazaņā) – Rīgas bīskaps no 1836. līdz 1841. gadam

Jakovs Popovs dzimis ap 1790. gadu Dolgoje ciemā Kurskas guberņā garīdznieka ģimenē. Pabeidzis Kurskas Garīgo semināru un pēc tam Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju, viņš 1817. gadā iestājās mūka kārtā, pieņemot Irinarha vārdu. No 1819. līdz 1835. gadam jaunais garīdznieks kalpoja Krievijas sūtniecībās Milānā, Florencē, Romā un Atēnās. 1831. gadā Irinarhs tika iecelts arhimandrīta amatā. 1836. gadā viņu iesvētīja par Starickas bīskapu un Tveras eparhijas vikāru. Tajā pašā gadā Irinarhu pārcēla uz Rīgu tikko izveidotajā Rīgas bīskapa katedrā. Ņemot vērā Irinarha darba pieredzi ārpus krieviskās vides, tika uzskatīts, ka viņš ir vislabākais kandidāts kalpošanai Baltijā.
Irinarhu raksturoja vispozitīvākās personiskās īpašības, viņš bija enerģisks, apveltīts ar lielu erudīciju. Viņš bija sava laika ievērojams teologs un valodnieks (zināja vairākas svešvalodas). Irinarhs pēc sevis atstājis nozīmīgus garīgos sacerējumus, galvenokārt sprediķus desmit sējumos. Viņš uzrakstījis arī grieķu baznīcas īsu vēsturi.
Kā zināms, XIX gadsimta sākumā Kurzemes un Vidzemes guberņu pareizticīgās draudzes pārvaldīja bīskapi no Pleskavas. Neraugoties uz Baltijas īpašo stāvokli, pareizticīgo skaits šeit auga, palielinājās arī draudžu skaits. Taču lielā attāluma dēļ Pleskavas bīskapi nevarēja aktīvi iesaistīties vietējā garīgajā dzīvē.
Toreiz Baltijā bija daudz vecticībnieku, pret kuriem imperators Nikolajs I savas valdīšanas laikā (1825–1855) izvērsa kārtējo vajāšanas kampaņu. Šajā sakarībā tika nolemts vecticībnieku vidū aktivizēt valsts pareizticīgās baznīcas misionārisko darbību. Jautājums par bīskapa katedras atvēršanu Rīgā tika izlemts ar Nikolaja I personīgo līdzdalību. 1836. gada 13. jūnijā cars sv. Sinodei ierosināja apspriest jautājumu, vai atvērt Baltijā patstāvīgu eparhiju vai izveidot Pleskavas eparhijas vikariātu. Pārsvaru guva viedoklis, ka pareizticīgo mazā skaita dēļ novadā pagaidām pietiktu ar vikariāta atvēršanu.
Bīskapa, arhiereja rezidences un nepieciešamās kancelejas uzturēšanai valsts piešķīra līdzekļus no savas kases. Tomēr piešķirtā summa bija diezgan pieticīga. Irinarhs Rīgā ieradās 1836. gada novembra sākumā un 6. novembrī svinīgi nokalpoja savu pirmo liturģiju un lūgšanu Pētera un Pāvila katedrālē.
Sākotnēji kā bīskapa rezidence tika izmantots Labās Vēsts Pasludināšanas baznīcas klēra nams, kas atradās pilsētas nomalē. Tikai 1837. gadā izdevās iegādāties celtni pilsētas centrā līdzās Sv. Alekseja baznīcai. Taču ieilgušā remonta dēļ tikai 1840. gadā bīskaps pārcēlās uz šo ēku.
Kopumā bīskapa dzīvesveids bija vientulīgs, viņš maz kontaktējās ar vietējo administrāciju, kura nepiederēja pareizticībai. Bīskaps daudz kalpoja baznīcās un sprediķoja.
XIX gadsimta 30. gadu beigas bija diezgan mierīgas, un bīskaps Irinarhs daudz nodevās zinātniskai darbībai. Lielu uzmanību viņš veltīja vecticībniekiem un kopīgu draudžu izveidošanai ar viņiem Rīgā. Tā 1837. gadā tika iesvētīts Ercenģeļa Mihaila dievnams Maskavas priekšpilsētā. Pie šīs jaunās baznīcas izveidoja kopīgu draudzi ar vecticībniekiem.
Taču drīz Baltijā sākās latviešu un igauņu zemnieku masu kustība pārejai no luterisma pareizticībā. Dzimtbūšanas atcelšana 1817. un 1819. gadā un pāreja uz brīvu zemes nomu bieži pasliktināja vietējo iedzīvotāju stāvokli. Stāvokli vēl vairāk saasināja XIX gadsimta 40. gadu biežās neražas, kā arī vietējo varasietāžu, vācu muižnieku un luterāņu mācītāju pilnīgā bezdarbība.
Trūkuma izmocītie latviešu zemnieki mēģināja atrast patvērumu, aizsardzību un garīgo aizgādnību pie pareizticīgo virsgana. 1841. gada vasarā grupa zemnieku, sagaidījusi dievišķās liturģijas beigas, vērsās pie bīskapa ar lūgumu viņus uzklausīt. Irinarhs vispirms pavēlēja paēdināt izsalkušos ļaudis, kā arī izdalīja viņiem žēlastības dāvanas savu iesēju robežās. Taču pēc tam viņš ieteica zemniekiem doties mājās un turpināt paklausīt savam muižniekam. Ziņa par labvēlīgo uznemšanu ātri izplatījās zemnieku vidū, un viņi aizvien lielākā skaitā centās atkal nokļūt pie bīskapa.
Nedaudz vēlāk pie bīskapa Irinarha griezās vairāki tūkstoši latviešu zemnieku ar lūgumu atļaut viņiem pieņemt pareizticību. Visus šos lūgumus virsgans nosūtīja Sv. Sinodes oberprokuroram N. Protasovam, bet pēdējais, pievienojis savu labvēlīgo atsauksmi, tos nodeva Iekšlietu ministrijai. Taču bīskapa vēlmei apmierināt šos lūgumus nebija lemts piepildīties. Jāatgādina, ka Baltijas vācieši bija labi organizēti un prata veiksmīgi aizstāvēt savas intereses. Spēcīgā vācu ietekme Sanktpēterburgā ļāva viņiem nobloķēt zemnieku iespējamo pāriešanu pareizticībā. Vietējās vācu iestādes Baltijā arī sāka visādi likt šķēršļus bīskapa darbībai. Viņa rezidenci aplenca ar policijas posteņiem. Zemniekus, kuri devās pie Irinarha uz Rīgu, sāka aizturēt un nežēlīgi sodīt.
Vidzemes ģenerālgubernators baltvācietis barons Magnuss fon der Pālens uz zemnieku mēģinājumiem pāriet pareizticībā raudzījās kā uz dumpi, par vienu no tā vaininiekiem uzskatīdams bīskapu Irinarhu un pareizticīgo garīdzniecību. M. fon der Pālens iesniedza ziņojumu iekšlietu ministram, kā arī žandarmērijas šefam grāfam Aleksandram Benkendorfam. Sakarā ar to, kā arī virknes citu sūdzību dēļ, Irinarhs saņēma stingru rājienu un viņam tika aizliegts pieņemt lūgumus no zemniekiem.
Pēc vietējo varasiestāžu lūguma uz Baltiju zemnieku sodīšanai tika atsūtīts karaspēks. „Dumpiniekus” – latviešu un igauņu zemniekus nežēlīgi sodīja. Tā rezultātā kustību par pāriešanu pareizticībā XIX gadsimta 40. gadu sākumā izdevās noslāpēt.
Tomēr ar to viss nebeidzās. Uz ģenerālgubernatora M. fon der Pālena ziņojuma pamata un A. Benkendorfa spiediena iespaidā 1841. gada 5. oktobrī tika izdots cara Nikolaja I apstiprināts Sv. Sinodes dekrēts „Rīgas vikāram Irinarham nekavējoties doties Pleskavu un palikt tur eparhijas priekšniecības rīcībā līdz turpmākiem norādījumiem”. Atsevišķi garīdznieki – bīskapa tuvākie palīgi tika izsaukti uz Sanktpēterburgu paskaidrojumu sniegšanai.
1841. gada 12. oktobrī bīskapu Irinarhu spaidu kārtā izveda no Rīgas. Pēc tam viņš kādu laiku atradās Pleskavā, bet vēlāk pārcēlās uz Pečoru klosteri. Veiktajā izmeklēšanā bīskapa un viņa palīgu darbībā nekas noziedzīgs netika atklāts. Izvirzītās absurdās apsūdzības atcēla. Taču atgriezties Rīgā bīskapam Irinarham vairs nebija lemts.
1842. gadā Irinarhu iecēla par Ostrožskas bīskapu un Voroņežas eparhijas vikāru. Vēlāk pēc baznīcas vadības norādījuma viņš kalpoja vēl vairākās citās eparhijās. 1845. gadā Irinarhs tika iecelts arhibīskapa amatā.
Arhibīskaps Irinarhs miris 1877. gada 25. septembrī, apglabāts Rjazaņas Trijādības (Troicas) klosterī.

Infomācijas avoti:


1) Гаврилин А. В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. С. 37-99.
2) Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. – Rīga, 2015, 26.–30. lpp.;
3) Сахаров С. П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 11-17.

Sergejs Coja


Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis