Sākumlapa > Tēmas > Personas
Bīskaps Filarets I

Bīskaps Filarets I

Filarets (Gumiļevskis, 23.10./05.11.1805, Tambovas gub. -09./22.08.1866, Konotopā, Černigovas gub.) -  Rīgas bīskaps, Pleskavas Eparhijas vikārijs  (1842-1848).

Dmitrijs Gumiļevskis ir dzimis 1805. gada 23. oktobrī (5. novembrī) Tambovas guberņas Šackas apriņķa Ļesnoje Konobejevas sādžā, mācītāja ģimenē (dzimšanas brīdī viņa uzvārds bija Konobejevskis; bet uzvārds Gumiļevskis - no latīņu vārda humiliszems - viņam tika dots garīgajā seminārā saistībā ar zemo augumu un pazemīgu raksturu).

Dmitrijs Gumiļevskis absolvējis Tambovas Garīgo semināru, pēc tam – Maskavas Garīgo akadēmiju. Studējot akadēmijā, viņš ticis iesvētīts par mūku un pieņēmis garīgo vārdu Filarets.

30 gadu vecumā, būdams arhimandrīts, viņš kļuva par Maskavas Garīgās akadēmijas rektoru. Filarets bija vispusīgi izglītots, īpaši cienījis vēsturi. Pēc viņa iniciatīvas Maskavas Garīgajā akadēmijā sāka izdot Baznīcas Svēto Tēvu rakstus krievu tulkojumā, bez tam Filarets bija sastādījis jaunu mācību grāmatu patristikā.

Lēmumu iecelt Filaretu, Valdnieka Irinarha vietā, par Rīgas bīskapu un Pleskavas Eparhijas vikāru baznīcas vadība pieņēma 1841. gada 4. oktobrī. Jaunā bīskapa iesvētīšana (jeb hirotonija) notikusi 1841. gada 21. decembrī Sanktpēterburgas Kazaņas Dievmātes Ikonas katedrālē. Tomēr lietu nodošana un izceļošana uz jauno kalpošanas vietu – Vidzemes guberņu - ieilga gandrīz vai uz pusgadu. Tikai 1842. gada 20. jūnijā bīskaps Filarets ieradās Rīgā.  

Bīskapam Filaretam tika doti stingri norādījumi par piesardzību, ko nepieciešams ievērot saskarsmē ar citu ticību pārstāvjiem un vietējās varas pārstāvjiem. Tādēļ iesākumā viņš bija ilgi novērojis situāciju un neveicis nekādu aktīvu darbību. Tomēr jau 1842. gada vasarā viņu bija apmeklējuši daži latviešu zemnieki, kuri izteica vēlmi pāriet pareizticībā.  

1842. gadā Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinode izstrādāja instrukciju par to, kā būtu jārīkojas gadījumā, ja Baltijas novada zemnieki vēlētos pāriet pareizticībā. Garīdzniekam vajadzēja: nopratināt zemniekus valsts ierēdņa klātbūtnē, pēc tam nodot visas ziņas pārbaudei, iesniedzot tās guberņas valdē, un tikai tad zemnieki varēja pāriet pareizticībā. Tomēr valdība, kuru bija nobaidījuši 1841. gada notikumi (latviešu zemnieku masveida centieni pāriet pareizticībā, ko vietējie vācu varas pārstāvji traktēja kā dumpi), ilgi neapstiprināja šo pazemojošo pāriešanas kārtību. Tikai 1844. gadā Krievijas ķeizars Nikolajs I (1825-1855) bija devis savu sankciju. 

1843. gadā Filarets izvirzīja iniciatīvu, saskaņā ar kuru visas dievkalpojumu grāmatas bija jāpārtulko uz latviešu un igauņu valodām. Viņš sāka pieprasīt no pareizticīgajiem garīdzniekiem, lai viņi mācītu vietējās valodas.   

1843. gadā, pēc Filareta iniciatīvas, tika ieviesta latviešu valodas pasniegšana Pleskavas Garīgajā seminārā. Tāpat viņš sāka aicināt uz Rīgu Maskavas un Pēterburgas Garīgo akadēmiju pēdējo kursu studentus, lai tie apmestos šeit, apgūtu vietējās valodas un tiktu iesvētīti par mācītājiem.

Bīskaps Filarets pastāvīgi aizstāvēja zemniekus, ar līdzjūtību izturējās pret tiem lemto likteni, kritizēja agrāro kārtību Baltijas guberņās. Cenšoties izpelnīties valdošo aprindu atbalstu, viņš sūtījis rakstiskus ziņojumus uz Sanktpēterburgu, mēģinot pārliecināt Krievijas valdību, ka vietējās zemniecības stāvoklis ir nepanesams.   

Tolaik situācija Krievijas galvaspilsētā veidojās labvēlīga: 1844. gadā miris  baltvāciešu aizbildnis A. Benkendorfs, Vidzemes gubernatora posteni atstājis M. Palens. Viņa pēctecis J. Golovins  bija politiski tāls no baltvāciešu aprindām, tomēr viņš jau bija pusmūža gados un viņam trūka iniciatīvas, tādēļ viņš viegli nonāca bīskapa Filareta ietekmē.  

Uz Baltijas guberņām tika nosūtīti revidenti, kuri ziņoja caram par patieso lietu stāvokli, un valdības pozīcija attiecībā pret vietējo zemniecību mainījās. Tagad centrālā vara sāka izrādīt ieinteresētību pareizticības izplatīšanā novadā.  

1845. gadā vēlreiz atsākās vietējo zemnieku kustība par pāriešanu pareizticībā. Īpaši tā pieņēmās spēkā tad, kad 1845. gada sākumā pareizticībā tika uzņemta vesela Rīgas hernhūteru (jeb brāļu) draudze. Bīskapam Filaretam nemitīgi sūtījuši lielu skaitu lūgumrakstu. Tajā pašā laikā, tiešas aģitācijai par labu pāriešanai pareizticībā no pareizticīgo garīdznieku puses nebija. To bija strikti aizliegusi Sv. Sinode.   

 Aktivitāti sāka izrādīt ne tikai latvieši, bet arī igauņi. Latvieši, kuri 1845. gadā bija pārgājuši pareizticībā, dažviet sāka noturēt dievkalpojumus savā dzimtajā valodā. Neskatoties uz draudiem un apspiešanu no vāciešu puses, latviešu zemnieku vēlme pāriet pareizticībā tikai pieauga. Rezultātā, laikposmā no 1845. līdz 1848. gadam  pareizticībā pārgāja vairāk kā 100 tūkstošu latviešu. 

Bīskaps Filarets centās izmantot labvēlīgo situāciju, lai nostiprinātu Pareizticīgās Baznīcas pozīcijas reģionā. Lai sagatavotu mācītājus no vietējiem kadriem, 1847. gadā Rīgā atklāja piecu klašu latviešu-igauņu Garīgo skolu. Tajā pašā gadā tika nodibināta speciāla komiteja, kuras uzdevums bija pārtulkot dievkalpojumu grāmatas vietējās valodās. Filarets pieprasīja no vietējiem mācītājiem veikt aktīvu darbību, lai stiprinātu savas draudzes. Valsts sāka piešķirt naudu jaunu baznīcu iekārtošanai, palielināja baznīcas klēra finanšu uzturu.  

Tomēr joprojām bija akūts finanšu līdzekļu trūkums. Grūti bija atrast noderīgus zemesgabalus baznīcu būvēšanai, vietējie vācu muižnieki lika visādus šķēršļus zemesgabalu nomāšanai šādiem mērķiem. Rezultātā, dažām draudzēm nācās iekārtot pagaidu dievkalpojumu vietas šim nolūkam maz piemērotajās ēkās: krogos, šķūņos, dzīvojamās mājās u.tml. Šādu pagaidu “baznīcu” iekārta bija visai pieticīga, lai noturētu dievkalpojumus bieži vien trūka pašu nepieciešamāko lietu.   

Likumdošanas ceļā valsts centās aizstāvēt vietējos zemniekus, iekļaut pagastu tiesu sastāvā pareizticīgos tajās apdzīvotajās vietās, kur viņu skaits bija ne mazāks par ceturto daļu no iedzīvotāju kopējā skaita. Tomēr tas viss izsauca spēcīgu baltvāciešu opozicionāro darbību. Vietējie vācieši izvērsa veselu zemnieku aģitācijas kampaņu, lai tie paliktu Evanģēliski Luteriskās baznīcas klēpī.  Tiem, kuri bija pārgājuši pareizticībā, sāka iznomāt zemesgabalus uz daudz sliktākiem noteikumiem utt.   

1848. gadā tika novērota lejupslīde kustībā par pāriešanu pareizticībā. Deva sevi zināt pasākumi, kurus veica vietējie muižnieki, lai apturētu šo procesu, un aģitācija, kā arī revolucionārās kustības kāpinājums Eiropā. Rezultātā, Krievijas cars un viņam padotie varasvīri sāka pakāpeniski sašaurināt Pareizticīgās Baznīcas atbalsta polititiku un pretēji tam pastiprināja baltvācu muižniecības atbalstu.

Derētu piezīmēt, ka zemnieku pāriešana pareizticībā 1845.-1848. gadā bija pārsvarā skārusi tikai Vidzemes guberņu. Kurzemes guberņā zemnieku dzīves apstākļi bija labāki. Turklāt vietējie vācu muižnieki, iepazīstoties ar Vidzemes muižnieku pieredzi, sāka veikt preventīvus pasākumus, uzlabojot zemnieku dzīves apstākļus, un viņiem izdevās panākt to, ka Kurzemē ticības maiņa nebija guvusi tik plašu mērogu.

1848. gadā J. Golovinu gubernatora postenī nomainīja A. Suvorovs, kuram bija citi uzskati un kas bija saistīts ar vietējiem vāciešiem un praktiski uzreiz iesaistījās konfliktā ar Valdnieku Filaretu.

Iznākumā, gubernatora Suvorova spiediena ietekmē, 1848. gada rudenī Filaretu pārcēla uz Harkovu, paaugstinot garīgajā amatā. Viņš tika iecelts par Harkovas un Ahtirskas bīskapu. Savas aizbraukšanas brīdī Valdnieks bija atstājis Baltijas novadā 33 jaunas latviešu draudzes un 39 jaunas igauņu draudzes. Viņa laikos tika uzbūvētas 10 baznīcas, 15 draudzēs tika nodibinātas draudžu skolas. Bīskapu Filaretu pelnīti var nosaukt par pareizticības misionāru Latvijā un Igaunijā. Tieši kopš Filareta laikiem novadā būtiski palielinājies pareizticīgo ļaužu skaits, to kļuva tik daudz, ka tas nopietni mainīja šo guberņu garīgo dzīvi un vispārējo veidolu.  

1857. gadā Filarets tika iecelts par arhibīskapu. Kopš 1859. gada viņš bijis Čerņigovas un Ņežinas arhibīskaps. 

1866. gada 9. (22.) augustā Konotopā, apbraukājot savu eparhiju, Valdnieks aizgājis mūžībā.   

 

Bīskaps Filarets ir virknes sacerējumu autors. No tiem visvērtīgākie ir:

1) «История Русской церкви» - “Krievu baznīcas vēsture”, kas piecos izdevumos tika publicēta Rīgā un Maskavā (1847.-1848. g.) un turpmāk vēl izturējusi dažus izdevumus (pēdējais – 2001. gadā) ;

2) «Историческое учение об Отцах Церкви» - “Vēsturiska mācība par Baznīcas Tēviem”, publicēta trijos sējumos 1859. gadā.

 

2009. gada 14. aprīlī Ukrainas Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinode pieņēma lēmumu  iecelt arhibīskapu Filaretu Čerņigovas Eparhijas vietēji godināmo svēto kārtā.     

                                                                                              Sergejs Coja

Sastādot rakstu, izmantoti šādi materiāli:

 

1)      Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. 110.-182. lpp.;  

2)      Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. 26.-48. lpp.;

3)      Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. 17.-20. lpp.;

4)      Izmantoti arī daži citi papildu materiāli no interneta resursiem.