Autori

Viktots Abakšins
Jurijs Abizovs
Mihails Afremovičs
Jurijs Aleksejevs
Jūlija Aleksandrova
Maja Altemente
Tatjana Amosova
Tatjana Andrianova
P.Arhipovs
Anna Arkatova, Valērijs Blumenkrancs
Tatjana Aršavska
Viktors Avotiņš
Vasilijs Baranovskis
Vera Bartoševska
Vsevolods Birkenfelds
Marina Blumentāle
Valērijs Blumemkrancs
Aleksandrs Bogdanovs
Nadežda Boiko (Krievija)
Katerina Borščova
Marija Bulgakova
Irina Čaikovska
Georgijs Celms (Krievija)
A.Čertkovs
Jevgrafs Češihins
Sergejs Coja
Sergejs Čuhins
Elīna Čujanova
Vladimirs Dedkovs
Oksana Dementjeva
Ilja Dimenšteins
Nadežda Djomina
Roalds Dobrovenskis
Oksana Doniča
Olga Dorofejeva
Taisija Džolli (ASV)
Valdemārs Eihenbaums
Abiks Elkins
Tatjana Feigmane
Nadežda Feldmane-Kravčenoka
Ludmila Flama (ASV)
Lāzars Fleišmans (ASV)
Helēna Francmane
Vladimirs Frenkels (Izrāela)
Konstantīns Gaivaronskis
Konstantīns Gaivoronskis, Pāvels Kirilovs
Garijs Gajlītis
Jefims Gammers (Izrāela)
Aleksandrs Gaponenko
Anžela Gasparjana
Ala Gdaļina
Jeļena Gedjune
Aleksandrs Geniss (ASV)
Andrejs Ģērmanis
Andrejs Geričs (ASV)
Aleksandrs Ģiļmans
Andrejs Goļikovs
Boriss Golubevs
Jurijs Golubevs
Antons Gorodnickis
Viktors Grecovs
Viktors Geibkova-Maiskis (Krievija)
Henrihs Grossens (Šveice)
Boriss Grunduls
Anna Gruzdeva
Aleksandrs Gurins
Viktors Guščins
Svetlana Hajenko
Inna Harlanova
Boriss Infatjevs
Nadežda Iļjanoka
Aleksejs Ionovs (ASV)
Vladimirs Ivanovs
Aleksandrs Ivanovskis
Aleksejs Ivļevs
Irina Jevsikova (ASV)
Nikolajs Kabanovs
Imants Kalniņš
Irina Karkliņa-Goft
Ārija Karpova
Valērijs Karpuškins
Konstantīns Kazakovs
Ludmila Kēlere (ASV)
Tīna Kempele
Eižens Klimovs (Kanāda)
Tatjana Kolosova
Andrejs Koļesņikovs (Krievija)
Marina Kosteņecka
Marina Kosteņecka, Georgs Stražnovs
Svetlana Kovaļčuka
Julija Kozlova
Ņina Lapidusa
Rasma Lāce
Nataļja Ļebedeva
Dimitrijs Ļevickis (ASV)
Natans Levins (Krievija)
Iraīda Ļogkaja (ASV)
Fantins Lojuks
Aleksandrs Malnačs
Dmitrijs Marts
Ruta Marjaša
Ruta Marjaša, Eduards Aivars
Sergejs Mazurs
Igors Meidens
Agnese Meire
Deniss Mickēvičs (ASV)
Marina Mihaileca
Margarita Millere
Vladimirs Mirskijs
Miroslavs Mitrofanovs
Kirils Munkēvičs
Tamara Ņikiforova
Nikolajs Nikuļins
Sergejs Nikolajevs
Viktors Novikovs
Ludmila Nukņeviča
Ina Oškaja, Elīna Čujanova
Ina Oškaja
Grigorijs Ostrovskis
Vera Pančenko
Natalija Passite (Lietuva)
Tatjana Pāvele
Olga Pavuka
Oļegs Peļevins
Gaļina Petrova-Matīsa
Valentina Petrova, Valerijs Potapovs
Gunārs Piesis
Pjotrs Piļskis
Viktors Podlubnijs
Rostislavs Polčaņinovs (ASV)
Anastasija Preobraženska
A. Preobraženska, A. Odincova
Ludmila Pribiļska
Boriss Ravdins
Anatolijs Rakitjanskis
Gļebs Rārs (VFR)
Vladimirs Rešetovs
Valērijs Roitmans
Ksenija Rudzīte, Inna Pērkone
Anžela Ržiščeva
Irina Saburova (VFR)
Kristīna Sadovska
Sergejs Saharovs
Nikolajs Šaļins
Margarita Saltupe
Valērijs Smohvalovs
Jeļena Savina (Pokrovska)
Andrejs Šavrejs
Andrejs Sedihs (ASV)
Valērijs Sergejevs (Krievija)
Vladimirs Šestakovs
Nataļja Sevidova
Sergejs Sidjakovs
Natālija Sinajska (Beļģija)
Valentīna Sinkeviča (ASV)
Jeļena Sļusareva
Grigorijs Smirins
Kirils Soklakovs
Georgs Stražnovs
Georgs Stražnovs, Irīna Pogrebicka
Aleksandrs Strižovs (Krievija)
Tatjana Suta
Georgijs Tajlovs
Lidija Tiņanova
Sergejs Tiščenko
Pavels Tjurins
Nikanors Trubeckojs
Alfrēds Tuļčinskis (ASV)
Nīls Ušakovs
Jānis Vanags
Igors Vatolins
Tamāta Veļičkovska
Tamāra Veresova (Krievija)
Svetlana Vidjakina, Leonīds Lencs
Svetlana Vidjakina
Vintra Vilcāne
Tatjana Vlasova
Vladimirs Volkovs
Valērijs Voļts
Ksenija Zagorovska
Aleksandrs Zagorovskis
Jēvgenija Zaiceva
Igors Zakke
Tatjana Zandersone
Jevgenija Žigļeviča (ASV)
Ludmila Žilvinska
Jurijs Žolkevičs

Unikāla fotogrāfija

Ļišinas ģimnāzijas pēdējais izlaidums

Ļišinas ģimnāzijas pēdējais izlaidums

VĀCU FILOLOĢE UN METODIĶE KSENIJA KARPOVA (1915-1998)

Ārija Karpova

Raksts publicēts krājumā «Laikmets un personība». - Rīga: Raka, 2008.

Bērnības un jaunības gadi
Darba gaitas
Stūrmanis pārnestā nozīmē
Rūpes par latviešu valodu mazākumtautībām
Ārpus darba
Svētki
Privātā dzīve... un mājas pedagoģija
Bibliogrāfija

2008. gada 19. janvāri pagāja jau 10 gadu kops tā brīža, kad mēs aizvadījām Kseniju Karpovu aizsaulē.
Bijām pārsteigti un nesagatavoti panest šo pēkšņo zaudējumu, jo viņa mums šķita kā dzīves neatņemama daļiņa, it kā viņā mistu tas mūžīgais dzinējs, kurš līdz pēdējai dienai deva spēju radīt un priecāties, just līdzi un darboties cita labā, saņemties un paciest, smieties un nebēdāties, dāvāt un piedot, vienmēr atrast izeju...
Ikkatru cilvēku visā dzīves garumā kaut uz brīdi apsilda mīlīgās saules stari, apmīļo tuvu un gailu cilvēku klātbūtne, un varbūt tikai tādēļ viņš uzplaukst un parādās visā savā cilvēka daiļumā un gara spēkā. No lielās saules viņš smeļas sirds siltumu un bagātību, no mīlestības viņa sirds bagātinās ar gaišumu: labestību, dāsnumu, pašaizliedzību un milzīgu pacietību.
Kam dzīves gaitā palaimējās kaut īsu brīdi soļot kopā ar Kseniju Karpovu, tā ceļā arī iemirdzējās burvīgs gaišs Stariņš un iepūta sirsnīgās mīlestības vēsma. Kas kaut uz mirkli saskārās ar viņas spēju dāvāt sevi citiem, gāja tālāk iedvesmots un pārliecināts. Kas kaut uz laiku tika viņas paspārnē, gājis tālāk tikai augšup, jo jutās stiprināts un atplauka spējā radīt.
Kaut gan oficiālo valsts apbalvojumu Ksenijai Karpovai nebija daudz un slavas augstumus pasaules mērogā viņa ari nesasniedza, to vietā viņa saņēma daudzu kolēģu un studentu dziļu atzinību. Neviens nenoliegs to, ka viņa bija īsts darba rūķis, kurš ilgus gadus savus pūliņus graudiņu pēc graudiņa nesa mūsu republikas zināti - kambari un ar vārdnīcu un mācību grāmatu starpniecību - bērnu dvēselēs un cilvēku sirdīs. Kā katrs grauds dīgst, iekrītot zemē, tā ari katrs graudiņš, ko atstājusi Ksenija Karpova zinātniskajā un radošajā mantojumā, nepārtraukti turpina dzīt asnus.    
Latvijas rietumu rajonos vēl plosījās kara vētras, kad Ksenija Karpova uzsāka darbu Filoloģijas fakultātē. Nekurinātajās auditorijās brīvu vietu nebija, studentus sildīja ne tik daudz vilnas cimdi un velteņi, kā pasniedzējas personība, kas dāsni izstaroja sirds siltumu, humoru un cilvēcisku gaismu. Taču tas bija tikai pats sākums. Šīm: pārpildītajām auditorijām sekoja milzums daudz dažādu auditoriju, kurās, aizturot elpu, sēdēja gan studenti, gan skolotāji.
Darbu Latvijas Universitātē Ksenija Karpova uzsāka tālajā 1944- gadā un nostrādāja tajā 53 gadus, līdz pēdējam elpas vilcienam.
Šo gadu gaitā publicēti 8 raksti par lingvistiskām tēmām, 12 publikācijas par svešvalodu mācīšanas problēmām, 7 vārdnīcas, 2 mācību grāmatas augstskolai, 11 vācu valodas mācību grāmatas skolām kopā ar metodiskajiem norādījumiem un 2 mācību grāmatas skolām ar padziļinātu vācu valodas mācīšanu, kuru autore vai līdzautore bija Ksenija Karpova.
Ar visu savu dzīvi Ksenija Karpova parādīja, ko nozīmē būt gan savas mīļās universitātes, gan visas Latvijas patriotei. Viņa strādāja savas republikas un tās jaunākās paaudzes labā, izglītības labā, atdodot šim darbam visu savu dzīvi, visu sevi.
Katrs cilvēks - viņas students, skolotājs, kolēģis vai vienkārši paziņa — kurš bija saskāries ar Kseniju Karpovu, atceras viņu kā ļoti gaišu, atsaucīgu un stipru cilvēku, stingru, prasīgu, bet arī ļoti sapro' tošu pedagogu, kam piemita brīnišķīga humora izjūta, gudru, strādīgu, pašaizliedzīgu, atbildīgu un uzstājīgu darbinieku. Katrs varēja griezties pie viņas pēc padoma, un arī katrs to padomu saņēma.

Bērnības un jaunības gadi

Ksenija Karpova dzimusi 1915. gada 8. aprīli Maskavā, uz kurieni viņas vecāki, Īvans un Antoņina Ņesterovi, abi no Jelgavas, bija evakuējušies Pirmā pasaules kara laikā. 1918. gadā māte ar mazo Kseniju repatriējās uz Latviju, bet tēvs, kuram bija slima sirds, nomira Krievijā.
Kaut gan Ksenijas pasē visu dzīvi kā dzimšanas vieta bija ierakstīta Maskava, par savu dzimto vietu, savu Dzimteni viņa vienmēr uzskatīja Latviju, to mīlēja un tai pašaizliedzīgi kalpoja.
Par to liecina šie viņas vienkāršie vārdi, veltīti mīļajai Latvijai:

Mana mazā zemīte,
Cik tu esi jauka!
Zili tavi ezeri,
Zaļi tavi lauki.
Baltās smiltis liedagā,
Zeltā viļņo druvas,
Bērzu birzes sudrabā
Manai sirdij tuvas.
Cīruļdziesrna tīrumā,
Rieti, miglā tīti,
Mūzām, mazā Latvija,
Manā sirdī mīti!

Ksenijas vectēvam Mihailam Ņesterovam piederēja ķieģeļu rūpnīca pie Jelgavas, viņš bijis tajā laikā pazīstams mecenāts. Arī Kseniju gatavoja dzīvei augstākajā sabiedrībā, tāpēc jau no agras bērnības, kā Jau bija pieņemts, meitenes audzināšanai tika pieaicināta audzinātajā - bonna. Tā bija īstā vāciete, loti pedantiska, ar labām manierēm un koptu vācu valodu. Tā kā Ksenija pavadīja ar viņu lielāko dienas daļu un dzīvoja ar viņu vienā istabā, šī audzinātāja stipri ietekmējusi  ne tikai mazās meitenītes valodu, bet arī vāciski pedantisko attieksmi pret visu. No viņas Ksenija pārņēma arī pieticīgumu un paaugstinātu prasīgumu pret sevi.
Vectēvs Ņesterovs nomira divdesmito gadu sākumā, kad Ksenijai bija tikai seši gadi un viņa vēl negāja skolā, bet atradās bonnas pārraudzībā, kam vēlāk izrādījās liela nozīme.
Pastāv uzskats, ja bērnībā bērns ir dzirdējis kādu svešvalodu, atradies tās valodas vidē, vēlāk, kad sāk to mācīties, viņš runā šai valodā bez akcenta un ātri to apgūst. Vismaz ar Ksenijas dzīves piemēru var apliecināt šī uzskata pareizību. Turpmāk visa viņas profesionālā dzīve bija saistīta ar vācu valodu. Padomju laikā nedrīkstēja braukt uz ārzemēm, it sevišķi, ja tu neesi Komunistiskās partijas biedrs. Bet uz universitāti bieži atbrauca kolēģi no Vācijas. Satiekoties ar Kseniju Karpovu, viņi vienmēr īpaši atzīmēja viņas valodas prasmi un izrunu. Bet interesantākais noticis Vācijā 1991. gadā. Ksenijas labākā draudzene no skolas laikiem uzreiz pēc kara aizbrauca uz Vāciju un dzīvoja tur. Kad atvēra robežas un visi varēja apciemot savus radus un draugus ārzemēs, Ksenija arī devās uz Vāciju pie savas labākās draudzenes. Tolaik viņām abām bija jau 75 gadi. Draudzene lielāko dzīves daļu nodzīvoja ērtībās,



bet šai vecumā viņa sēdēja invalīdu krēslā un gandrīz nespēja pārvietoties. Toties Ksenija, kas visu savu dzīvi bija cīnījusies ar grūtībām, bija labā fiziskā formā. Tā kā viņa viesojās veselu mēnesi, laika bija diezgan gan izrunāties, gan pabraukāt pa Vāciju. Tā, braucot ar vilcienu apskatīt kādu pilsētu, Ksenija uzsāka sarunu ar kādu vecu dāmu. Šo dāmu izbrīnīja Ksenijas bagātā un koptā valoda, bet, kad viņa uzzināja, ka Ksenijai vācu valoda nav dzimtā, viņa apraudājās un uzdāvināja 100 mārku, jo nekā cita dāvanai viņai līdzi nebija.
Kādā veikalā Ksenija, pirka sev mēteli, viņa sarunājās ar saimnieci, un arī tā pamanīja, cik Ksenijai ir laba un kopta valoda. Kad uzzināja, ka Ksenija nav vāciete, bet atbraukusi no Latvijas, komplektā mētelim uzdāvināja šalli.
Tā kā Ksenija bija zinātkāra meitene un mājās bija bagāta bibliotēka, viņa sāka lasīt jau piecu gadu vecumā. Saviem bērniem viņa stāstīja, ka piecu gadu vecumā bieži sēdējusi ar Puškina sējumu rokās un ar aizrautību to lasījusi. Krievu klasiķu valoda no grāmatām un arī saskarsme ar vācu klasiķiem ar audzinātājas palīdzību nepalika bez pēdām - Ksenija Karpova labi dzejoja gan krievu, gan latviešu, gan vācu valodā.
Kad vectēvs nomira, ģimene un radi sāka dalīt mantu, taču nekādi nevarēja to izdarīt. Parādījās neapmierinātie, sāka valdīt kaislības, sāka strīdēties, tiesāties, un, kā mēdz būt tādos gadījumos, visa bagātība izputēja. Pienāca grūti laiki. No Ņesterovu bagātās mājas vajadzēja izvākties, īpašums rika aprakstīts, ģimeni piemeklēja trūkums. Vienu dienu nedēļā vajadzēja atteikties no ēšanas, tanī dienā vienu reizi dzēra kakao ar baltmaizi. Tomēr Ksenija paguva apmeklēt  privātu vācu skolu. Tur viņa mācījās ne visai ilgi, jo materiālu apstākļu dēļ vajadzēja pāriet uz parasto skolu.
Tuvākā skola bija latviešu un atradās Lielupes otrajā krastā. Te Ksenijai nācās izturēt vairākus smagus pārbaudījumus.
Vispirms, viņa nepārvaldīja latviešu valodu tādā līmenī, lai varētu tūlīt iesaistīties mācībās un atbildēt mājas uzdevumus. Pirmajā laikā stipri traucēja vācu valoda. Ksenija stāstīja, ka skolotāji devušij viņai vienu mēnesi adaptācijai, bet pēc mēneša sākuši jau nežēlīgi izsaukt pie tāfeles. Mācību vielu viņa zināja un saprata, bet pastāstīt latviski nebija vienkārši. Viņas pirmā atbilde šajā skolā bija pie ģeogrāfiskās kartes un skanēja apmēram tā: “Šitais ir Nīl, tur peld der Krokodil.” Protams, vienaudži kopā ar skolotāju apraudājās no smiekliem. Pati Ksenija šo gadījumu atcerējās, ari smejoties līdz asarām. Iedzimtā humora izjūta pasargāja viņu no tā, ko mūsdienās sauc par mazvērtības kompleksu, kas rodas, kad pārdzīvo neveiksmi, it sevišķi, ja cilvēku apsmej.
Cits pārbaudījums bija vēl grūtāks. Skola atradās Lielupes otrajā krastā un tikt uz turieni varēja tikai ar laivu vai pa ledu. Vai mūsdienu vecāki varētu iedomāties savu bērniņu, kurš lietainā un vējainā laikā viens pats dodas pāri upei uz skolu?! Ksenija to bieži atcerējās, tomēr nekad neuzsvēra, ka tas bija neiespējami grūti vai bija bail. Viņa pat neiedomājās šī grūtā ceļa dēļ kavēt skolu. Skolu kavēja tikai tad, kad sākās ledus iešana, jo tad ari skolotāji saprata, ka nav bērnu spēkos tikt uz skolu. Var teikt, ka šāds ar piepūli pārvarams ceļš uz skolu norūdīja Kseniju, sagatavoja viņu dzīves grūtībām, stiprināja viņā atbildīgu attieksmi pret jebkuru lietu, iemācīja pārvarēt šķēršļus, nevis atkāpties to priekšā. Tie, kam palaimējās sastapties dzīvē ar Kseniju Karpovu, var apliecināt viņas stipro garu, nelokāmību, neatlaidību un spēju iztikt un strādāt visgrūtākajos morālos un dzīves apstākļos.
Ksenijai vajadzēja apgūt to, kas netika mācīts viņas iepriekšējā mācību iestādē - latviešu valodas gramatiku un literatūru. Protams, tobrīd viņai jau bija izveidojusies zināma pieredze: viņa atkal ķērās pie lasīšanas. Kā lasāmvielu viņa izvēlējās latviešu klasiķu daiļdarbus, kurus arī pēc tam labi pārzināja, raiti atstāstīja ar precīziem skaidrojumiem un viegli citēja. Šāds darbs viņu nemaz neapgrūtināja, jo viņa mīlēja lasīt, lasīja ātri un uzreiz apdomāja izlasīto. Visai drīz viņas diktātos vairs nebija kļūdu, latviešu valodā un latviešu literatūrā bija tikai teicamas atzīmes. Ari vēlāk Ksenija vienmēr uzsvēra valodas apguvē nepieciešamību daudz lasīt un lasīt tikai labas grāmatas, jo tas ieliek pamatus gan sarunvalodai, gan pareizrakstībai, gan pareizai valodas uztverei, kas ir vajadzīgs, lai labi saprastos. Par sevi viņa teica, ka viņas latviešu valodu veidojuši latviešu klasiķi.
Beigusi pamatskolu, Ksenija iestājās Rīgas 2. ģimnāzijā. Toreiz ģimnāzijas dalījās sieviešu un vīriešu. Tāpēc darbdienas pagāja meiteņu sabiedrībā. Ksenijas ģimene turpināja dzīvot ļoti pieticīgi, svētku reizēs vajadzēja izdomāt, kā apģērbties, lai slēptu savu nabadzību. Kaut gan materiālā nevienlīdzība bija stipri jūtama, no Ksenijas  nenovērsās, tieši otrādi, viņas sabiedrību vērtēja un meklēja. Viņas autoritāti klasē īpaši cēla viņas latviešu valodas līmenis un literatūras  pārzināšana. Ļoti bieži mācībās vājākas meitenes lūdza Kseniju uzrakstīt viņām mājas domrakstu par literāro tēmu. Protams, Ksenija nekad neatteica, kaut agrāk nebija pieņemts prasīt atlīdzināt tādus pakalpo- jumus. Viņa stāstīja, ka ģimnāzijā pirmā mācību gada vidū nākamajā 1 stundā pēc domraksta nodošanas skolotāja ienākusi klasē, nolikusi uz  skolotāja galda divas kaudzītes ar burtnīcām, lielāku un mazāku. “Te ir Ņesterovas domraksti,” skolotāja parādījusi uz lielāku kaudzīti, “bet" te ir klases!” - viņa parādījusi uz mazāku kaudzīti ar pāris burtnīcām.  Kā var vienu un to pašu tēmu izklāstīt dažādā veidā un neatkārtoties?  To spēj tikai talants! Bet pats svarīgākais bija tas, ka skolas un arī ģimnāzija bija maksas, taču par labām mācībām maksu par skolu samazināja vai pat pavisam atbrīvoja no tās. Ar savām labajām sekmēm Ksenija spēja palīdzēt savai ģimenei jau no skolas gadiem!
Kā skolas laikā, tā arī turpmākajā dzīvē Ksenija bija ļoti enerģiska un aktīva, burtiski izstaroja enerģijas lādiņu, dzīvesprieku un mērķtiecīgumu. Tāpēc nav brīnums, ka skolas laikā viņa pievērsās arī sportam - bija laba airētāja un volejboliste, airēja “astotniekā”, bija tā stūrmane. Šī loma pārnestā nozīmē bija viņai lemta visas dzīves gaitā un arī vislabāk padevās. Arī iestājusies universitātē un strādājot, Ksenija nepameta sportu. Vakaros bieži gāja spēlēt volejbolu. Bez  airēšanas Ksenijas mīļākais sporta veids bija arī volejbols. Droši vien tieši sports palīdzēja viņai uzturēt to bezgalīgi možo un stipro garu,  kurš viņai piemira līdz pēdējai mūža dienai.
Jaunieši prata jautri pavadīt laiku. Vislabprātāk devās izbraukūmos, rīkoja masku balles, svētkos gāja ķekatās. Te vajadzēja lielu  izdomu, jo šai lietai piegāja radoši. Tā kā Ksenijai izdomas netrūka, ķekatnieku tērpā viņu nekad nevarēja pazīt.

Ksenijas ģimenē bija vēl viens bērns - viņas jaunākā māsa, kura agrā bērnībā bija pārcietusi meningītu. Slimība atstāja smagas pēdas uz meitenes attīstību. Ksenija palīdzēja kopt māsu, ļoti mīlēja viņu un pārdzīvoja viņas likteni. Ksenija stāstīja, ka pirms kara Rīgā darbojās speciālā skola bērniem ar dažādām garīgam novirzēm un attīstības aizturi. Šī skola strādāja ar Valdorfa skolas metodēm un guva reālus panākumus. Ksenija ar asarām acīs stāstīja, ka māsiņa astoņu gadu vecumā sākusi iemācīties kaut nedaudz apkalpot sevi, pat šņorēt zābaciņus. Diemžēl viņas attīstībai nebija lemts virzīties uz priekšu, jo šīs skolas direktors pēc tautības bija ebrejs un, ienākot vācu armijai, viņš tika apcietināts, bet skola likvidēta. Tas ļoti sarūgtināja Kseniju, jo viņa ne tikai pārdzīvoja par māsas nākotni, bet arī juta līdzi skolas direktoram un pārējiem darbiniekiem, kuri bija gan profesionāļi savā jomā, gan sirsnīgi un atsaucīgi ļaudis, kuriem nebija svešas nelaimīgo tuvinieku sāpes. Viņa ļoti izbrīnījās, ka pēc 1990. gada Valdorfskolas metodes vajadzēja ieviest Latvijā kā jaunumu.
Māsas un ari citu tuvinieku veselības problēmas pamudināja Kseniju pēc ģimnāzijas beigšanas stāties Medicīnas fakultātē. Tolaik  iestājpārbaudījumi bija visai nopietni. Izturēt konkursu un tikt iekšā varēja tas, kurš nokārtoja iestājpārbaudījumus uz pieci ar plusu. Viens ino iestājeksāmeniem bija latīņu valoda. Eksāmenu latviešu valodā pieņēma profesors Endzelīns. Viņš mēdza uzdot tādus jautājumus: “Kas ir sviests?” Ja abiturients atbildēja, ka tas ir 1.deklinācijas lietvārds,  kurš nozīmē piena produktu, viņš atbildēja: “Nē! Tas ir ciešamās kārtas divdabis!”, kaunināja abiturientu un lika divnieku. Ja abiturients runāja, ka sviests ir ciešamās kārtas divdabis, viņš iebilda: ”Nē! Tas ir 1. deklinācijas lietvārds, kurš nozīmē piena produktu!”, atkal kaunināja abiturientu un lika divnieku. Protams, viņš gaidīja no drebošā abiturienta pilnu atbildi. Var saprast, ka iestājeksāmeni noritēja visai savdabīgi un nekad nevarēja paredzēt, ko izdomās profesors. Līdzīgi notika eksāmens latīņu valodā. Profesors uzdeva jautājumus par retiem vārdiem, par izņēmumiem un tamlīdzīgi. Tas nozīmēja, kai iestājpārbaudījumiem vajadzēja pamatīgi gatavoties, bija jāzina visa mācību viela un pat ārpus tās. Tomēr Ksenija labi nokārtoja eksāmenu pat pie profesora Endzelīna un saņēma vajadzīgo piecnieku ar plusu. Ber latīņu valodā viņa dabūja tikai piecnieku. Liktenīgo piecnieku bez plusa! Tas nozīmēja, ka viņa netika medicīnas fakultātē. No četriem priekšmetiem trīs disciplīnās Ksenija saņēma piecniekus ar plusu, bet vienā - vienkārši piecnieku bez plusa. Ar tādām atzīmēm togad viņa varēja iestāties tikai Filoloģijas fakultātē. Viņa nolēma nezaudēt laiku un iestājās tur, kur viņai pēc būtības bija visvienkāršāk mācīties - vācu filoloģijā.
Var vēlreiz pārliecināties, ka dzīvē visam ir sava nozīme. Neizdevās un nav jāmēģina vēlreiz - tavs ceļš ved citā virzienā! Cik reižu pēc tam Ksenija Karpova ar pateicību atcerējās savu mazo, bet liktenīgo neveiksmi iestājeksāmenā latīņu valodā: “Es būtu ļoti viduvējs mediķis. Kā es varēju iedomāties sevi medicīnas jomā - es taču no asinīm baidos!”
Tātad 1934. gadā Ksenija Karpova iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Ģermāņu nodaļā.
Tā kā par mācībām universitātē bija jāmaksā, Ksenijai vajadzēja vienlaikus strādāt, lai nopelnītu naudu mācībām un arī iztikai. Sākumā viņa strādāja dažādus gadījuma darbus, kā, piemēram, Ķuzes konfekšu fabrikā un parfimērijas veikaliņā Vecrīgā, kur saimnieks pats izgatavoja smaržas. Vienkāršs darbs nāca par labu jaunajai meitenei, te viņa iepazinās ar dzīvi, tās nerakstītiem likumiem, tāpēc vēlāk vairs nebija tik naiva un nepārdzīvoja vilšanās tik ļoti kā ideālisti. Ksenija bija visai vērīgs cilvēks un mācījās visur. Strādājot konfekšu fabrikā, viņa uztvēra, ka ne viss, kas ir salds, ir gatavots no labiem produktiem. Jo saldāka garša un pievilcīgāks ārējais izskats, jo vairāk netīru un sabojātu produktu ir iekšā. Līdz vecumdienām Ksenija palika visai atturīga pret visa veida saldumiem, izņemot mājās gatavotiem. Arī pret smaržām un visa cita veida parfimēriju viņa bija diezgan vienaldzīga. Viņa stāstīja, kā veikaliņa saimnieks mācījis piedāvāt pircējiem smaržu flakonu, sakot “Redzat, cik daudz smaržu ir flakonā!” vajadzēja noliekt uz pircēja pusi, jo tad tik tiešām izskatījās, ka šķidruma iekšā ir vairāk nekā īstenībā.
Viņa ar smaidu atcerējās, ko pārcieta viņas māte, būdama daudz naivāka sieviete, kad iekrita komerciālo uzslavu tīklos. Viņām abām vajadzēja piedalīties kādās lielās viesībās, ko māte ar nepacietību gaidīja. Tāpēc viņa pienācīgi gatavojās šiem svētkiem un pierakstījās frizētavā. Lai izskatītos labāk, viņa, kā kādreiz savas labklājības gados, apmeklēja frizētavu tieši svinību dienā. Ksenijas mātei bija diezgan kuplas un mēreni tumšas uzacis. Frizētavā meistare, kas viņu apkalpoja, sāka pierunāt viņu viegli, nokrāsot uzacis, jo tad viņas glītā seja būs vēl pievilcīgāka. Māte uz mirki pakļāvās komplimentiem, ko bija dzirdējusi no meistares, un piekrita darīt to, ko pati nebija iedomājusies. Kad meistardarbs bija pabeigts, viņa paskatījās uz sevi spogulī un ieplēta acis šausmās; melnas uzacis, kuplas kā Brežņevam, pilnīgi izkropļoja viņas glīto seju. Sejā bija tikai uzacis - tās piesaistīja uzmanību uzreiz. Kad Ksenija pārnāca mājās pirms viesībām un sāka posties, viņa pamanīja, ka māte visu laiku izvairās no sarunām un pagriežas ar muguru. Galu galā viņa teica, ka neiešot, jo slikti jūtas. Ksenija saprata, ka māte nevēlas rādīt seju. Galu galā viņai izdevās ielūkoties mātes sejā, un tai pašā brīdī viņa iekliedzās: “Māt, kas ir ar tevi? Kas noticis?" Kad māte pastāstīja par savām nedienām, Ksenija sarūgtināta nopūtās - ko lai dara, ka meistari savos pakalpojumos meklē tādas lētticīgas būtnes.
No 1935. gada Ksenija strādāja Rīgas notāra E.Hrikovska kantorī Kaļķu ielā 3/5. Tur viņa nostrādāja līdz kantora slēgšanai. Viņa veica visas operācijas pati, gudrais notārs pamanīja viņas apķērību un uzvēla viņai visu darbu, pats tikai parakstīja dokumentus. Protams, ka, daudz darot patstāvīgi, Ksenija labi apguva visas darba nianses un orientējās situācijās un dokumentos. Pats notārs bija virtuozs, tāpēc pie viņa griezās daudzi un dažādos gadījumos. Šis darbs arī atstāja savas pēdas Ksenijas pieejai darbam - katram lietišķam papīram vajadzēja būt pareizi noformētam, dokumentam apstiprinātam, viegli atrodamam, bija jūtams, ka viņa bija savā ziņā juridiski izglītota.
Studējot universitātē, 1935. gadā Ksenija Karpova iestājās studenšu korporācijā “Sororitas Tatiana" (soror latīņu valodā nozīmē māsa, sororitas - māsu biedrība). Pateicoties korporācijai, studiju laiki pagāja interesanti un pilnvērtīgi. “Sororitas Tatiana" bija krievu studenšu korporācija, un pirmskara laikā tā stipri palīdzēja meitenēm no laukiem apgūt krievu tautas tradīcijas un valodu, bagātināt latviešu valodu un veidot attiecības starp savu korporāciju un latviešu korporācijām, ieaudzināt pareizas manieres un labu toni, iemācīt organizācijas vadības un pasākumu rīkošanas pamatus. Studenšu korporācija “Sororitas Tatiana" bija viena no piecām krievu organizācijām, kuras rīkoja  tradicionālo ikgadējo labdarības “Tatjanas balli”, lai iegūtu līdzekļus palīdzībai maznodrošinātiem studentiem. Korporācijai bija prezidijs, kurā bija trīs cilvēki un arī audzinātāja. Ksenija Karpova, pēc savas dabas būdama aktīva, ar iniciatīvu un labu izdomu apveltīta, labprāt iesaistījās korporācijas darbībā. Viņa ir korporācijas himnas autore, kuru sāka dziedāt korporācijā 1935. gadā un dziedās vienmēr, kamēr korporācija pastāvēs. Himnā Ksenija apdzejoja savus galvenos dzīves principus - garā stipri, sirdī šķīsti, uzticīgi savai dzimtenei mēs esam uzticīgi draudzībā. Šādi principi veidoja korporācijas garīgos pamatus, kurus Ksenija respektēja visu savu mūžu, izsakot tos ne tikai vārdos, bet iemiesojot ari darbos. Viņa ir vairāku korporācijas dziesmu autore, kuras dzied korporeles savos saietos - konventos. Tāpat viņa bieži rakstīja gan lugas, gan svētku scenārijus. Parasti lugas bija rakstītas dzejas formā, vieglā un melodiskā. Skanēja visai profesionāli. Korporeles pat jauca, kur bija Ksenijas vārdi, bet kur -  Puškina. Lugas uzveda literārajos vakaros un svētkos. Pēc pašas Ksenijas un viņas laika biedreņu vārdiem, tie bija ļoti jautri un interesanti uzvedumi.
Korporācijā meitenes nodarbojās ar dejošanu. Atnāca dejošanas skolotājs, profesionālis, ieradās korporeļi, un notika klasisko deju stundas: mācījās dejot valšus, polonēzi, mazurku, kadriļu un polku. Dejas pēc tam dejoja ballēs. Ksenija dejās bija visai veikla, dejoja ar lielu patiku. Vieglas kustības dejā viņa saglabāja līdz vecumdienām.
Korporeles aktīvi piedalījās Latvijas krievu sabiedrības kultūras dzīvē, apmeklēja viesizrādes, gāja uz slavenību koncertiem un izstādēm. Tolaik slavenības viesojās Rīgā visai bieži. Protams, viņas apmeklēja arī vietējos teātrus, kā krievu, tā arī latviešu. Kopš tā laika nezuda un nemazinājās Ksenijas interese par jaunumiem kultūrā un mākslā. Viņa visu dzīvi aktīvi apmeklēja teātra izrādes, klasiskās mūzikas koncertus un mākslas izstādes, tāpēc vienmēr bija lietas kursā par jaunumiem kultūrā un mākslā.
Kā tolaik, tā arī vēlāk ar viņu bija interesanti runāt par visu. Viņai Bija savs skatījums, par visu bija savs viedoklis.
Jaunieši bieži izbrauca dabā, ceļoja pa Latviju. Latvijas daba bija tuva un mīļa Ksenijas sirdij, tāpēc viņa labprāt devās pārgājienos un izbraukumos.
Kā aktīvu un iniciatīvu locekli Kseniju Karpovu drīz izvirzīja prezidijā, kurā viņa veiksmīgi darbojās līdz pat visu korporāciju

slēgšanai 1940. gadā. Bieži korporācijas izvēlējās goda locekļus, tā saucamos goda filistrus. Korporācijai "Sororitas Tatiana” arī bija goda filistri, viens no tiem - arhibīskaps Jānis Pommers, kuru 2001. gadā kanonizēja un kopš tā laika viņš ir pirmais un vienīgais Latvijas svētais. Kā zināms no Rīgas svētā arhibīskapa Jāņa Pommera dzīves apraksta, viņš atbalstīja studentus, īpaši korporeļus, nekad neatteica piedalīties tradicionālos korporācijas svētkos. ‘'Sororitas Tatiana"  draudzīgai studentu korporācijai “Fratemitas Artica” (latīņu valoda fratemitas - brālība) arhibīskaps Jānis Pommers iesvētīja korporācijas karogu. Studenšu korporācijās karogam nebija tik lielas nozīmes kā studentu organizācijās, tāpēc tos nemēdza iesvētīt. Korporācijas goda filistri, arī arhibīskaps Jānis Pommers, bija visai aizņemti, tomēr atsaucīgi piedalījās literārajos vakaros un svētku pasākumos. Kaut gan Ksenija Karpova pazina arhibīskapu pavisam neilgi, no tā laika, kad atnāca uz korporācijas literārajiem un citiem saviesīgiem vakariem vēl kā viešņa, tomēr saskarsme ar Jāni Pommeru atstāja uz viņu neaptveramu un neaizmirstamu iespaidu. Arhibīskaps Jānis Pommers pieņēma mocekļa nāvi 1934. gada 12. oktobri, kad Ksenija tikai gatavojās iestāties korporācijā un, kā to prasīja korporācijas noteikumi, veselu gadu nāca uz dažādiem organizācijas pasākumiem.
Tā kā korporācijās valdīja buržuāzijas gars un meitenes audzināja šajā garā, kad Latvijā nodibinājās padomju vara, daudzus korporeļus izsūtīja uz Sibīriju. Piederība šāda veida organizācijai varēja būt par iemeslu izsūtīšanai uz Sibīriju. Tāpēc Ksenijas Karpovas nākotne Latvijā tolaik bija stipri apdraudēta. Brīnumainā kārtā viņu pēc pāris mēģinājumiem izsūtīt vairs nemeklēja.

Viņa atcerējās vienu tādu mēģinājumu. Bija silta diena, un istabas logs stāvēja vaļā. Pēkšņi Ksenija izdzirdēja pazīstamu skaņu - tā brauca melnā mašīna, kad devās kādam pakaļ. Ksenija piegāja pie loga un ieraudzīja, ka mašīna apstājās pie mājas, kur viņa toreiz dzīvoja. No mašīnas izkāpa vīri melnās ādas jakās un devās pie sētnieces. Ksenija ilgi nedomāja - iet pa trepēm lejā un skriet caur pagalmu varbūt nebūs iespējas, tāpēc viņa ātri izkāpa pa logu uz jumta un pa jumtu aizgāja projām. Šajā dzīvoklī viņa vairs neatgriezās. Kādu laiku nakšņoja pie dažādiem draugiem, bet pēc tam apmetās pie savas mātes Slokas ielā pie arhīva.
Draudzības saites, kas saistīja korporeļos uz visu mūžu vienā organizācijā, nepārtrūka arī pēc tās slēgšanas. Daļa no viņām izbrauca no Latvijas, tomēr pēc iespējas centās uzturēt sakarus ar savām māsām Latvijā. Kas nestrādāja ļoti atbildīgā amatā kā Ksenija, uzdrošinājās

sarakstīties ar korporelēm ārzemēs. Pēc tam visas sanāca kopā kādos svētkos, lasīja šis vēstules un rakstīja atbildes savām draudzenēm. Pēc 1991. gada viņas varēja tikties ar tām atklāti, kad tās viesojās Rīgā.
Kaut gan Ksenija kopā ar citām māsām, ar prieku izdeva pie vīriem vairākas vienaudzes un rīkoja viņām korporeļu kāzas, pati nemaz nedomāja par ģimenes dzīvi. Pirms kara bija pieņemts veidot ģimeni, nopietni sagatavojoties šim solim. Kseniju pilnīgi apmierināja šādi uzskati, viņa nesteidzās apaugt ar vēl kādiem pienākumiem.
Tomēr, kad brālēns ieradās pie viņas kopā ar kādu tumšmati ar siltām, brūnām acīm, visai drīz Ksenija aizmirsa, ka tādi vīrieši nav viņas gaumē. Viņai vienmēr patika īstie vietējie vīrieši, gaišmataini, ar zilām acīm. Drīz Anatolijs, tā sauca šo tumšmati, piedāvāja salaulāties.
- Tas nozīmē, ka pienāca brīdis nomainīt savu “buržuāzisko” uzvārdu - Ņesterova - pret neitrālāku - Karpova, - padomāja Ksenija un piekrita. 1944. gada 8. oktobrī baznīcā Jūrmalā viņa salaulājās ar Anatoliju Karpovu. Ar to sākās jauns dzīves posms, kad grūtības it kā pagāja malā vai vismaz tās varēja sadalīt uz diviem. Parādījās jaunas rūpes, jo beidzās karš un Latvijā bija jauna vara. Tieši šīs pārmaiņas ienesa Ksenijas dzīvē vēl jaunas grūtības. 1945. gada augustā vajadzēja piedzimt viņu pirmajam bērniņam. Visas domas bija vērstas uz šo brīnišķīgo notikumu. Tomēr dzīvē bija lemts, ka notika citādi. Viņi nodzīvoja kopā neilgi. Vīram par dienēšanu vācu armijā “sud trojki” piesprieda septiņus gadus Sibīrijas nometnē Vorkutā. Viņu izsauca uz Stabu ielu, bet no turienes viņš vairs mājās neatgriezās. Ksenija meklēja informāciju par vīru gan pie izmeklētāja, gan cietumā. Uzzināja, ka vīrs ir izsūtīts. Neizdevās ne tikties, ne nodot kaut nelielu paku ar nepieciešamo silto veļu. Dēls Pēteris piedzima 1945. gada 1. augustā un līdz septiņiem gadiem auga bez tēva. Tie bija grūti laiki, jo Ksenija bija kļuvusi par valsts nodevēja sievu.

Darba gaitas

1941. gadā Ksenija Karpova pabeidza Latvijas Universitāti.
Kara laikā viņa bija skolotāja Valsts krievu ģimnāzijā Rīgā. Bet 1944. gada 1. novembrī viņa sāka strādāt Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē par vācu valodas docētāju. Ar 1945./46. mācību gadu viņa strādāja jau par vecāko pasniedzēju, lasot vācu literatūras kursus, un aktīvi piedalījās fakultātes darba atjaunošanā.
Režīmam mainoties, izmainījās Filoloģijas fakultātes struktūra, pielāgojoties padomju modelim. No fakultātes atdalījās nevalodnieciskas nozares, bet baltu un ģermāņu-romāņu filoloģijas nodaļas kļuva par latviešu, angļu un vācu valodas nodaļām, kurās studijas vērsās uz modernas valodas aspektu aplūkojumu, nevis vēsturisko izpēti. Autoritārā režīma politika, kas bija vērsta uz valsts izolāciju, nelabvēlīgi ietekmēja svešvalodu studijas. 1950. gadā universitātē pat pārtrauca  uzņemšanu svešvalodu nodaļās, un svešvalodu skolotāju sagatavošana palika vienīgi toreiz pastāvošā Rīgas Pedagoģiskā institūta ziņā. Svešvaloda kļuva par fakultatīvu  priekšmetu universitātē, un tikai
docētāju sagatavotības augstā kvalitāte un entuziasms panāca, ka grupas saglabājās un svešvalodu apguve neiznīka.
Šādos apstākļos Ksenija Karpova strādāja līdz 1953. gadam, bet 1953, gadā Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāte beidza savu darbību. Tāpēc laikā no 1953. gada līdz 1959. gadam Ksenija Karpova strādāja par vācu valodas skolotāju Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Šim institūtam apvienojoties ar universitāti, Ksenija turpināja strādāt universitātes Filoloģijas fakultātē, bet - nodibinoties Svešvalodu fakultātei - šajā fakultātē.
Mācībspēka darbu Ksenija Karpova vienmēr apvienoja ar autora darbu. Piecdesmitajos gados viņa iesaistījās vārdnīcu veidošanā. Šis darbs bija ļoti vajadzīgs, jo vārdnīcu bija maz.
1951. gadā iznāca Krievu - latviešu vārdnīca skolai, kuras autoru kolektīvā ir arī Ksenija Karpova. Tika izdoti šīs vārdnīcas vēl trīs papildināti izdevumi 1955., 1976. un 1984. gadā, kuriem viņa uzrakstījusi 10 autorloksnes.
1959. gadā tika izdota Mazā krievu - latviešu, latviešu - krievu vārdnīca. Ksenija Karpova šai vārdnīcai arī uzrakstījusi 10 autorloksnes.
1963. gadā tika izdota lielā Latviešu - vācu vārdnīca. Sai vārdnīcai viņa uzrakstījusi 20 autorloksnes. Nāca klajā vēl trīs šīs vārdnīcas izdevumi. Pēdējais papildinātais izdevums veikalos parādījās jau pēc Ksenijas Karpovas nāves - 1998. gadā.
2007. gadā izdevniecībā “Jumava” izdota Vācu - latviešu vārdnīca, kuras līdzautore ir Ksenija Karpova. Ar šīs vārdnīcas kartiņām rokās Ksenija pavadīja savu priekšpēdējo dzīves dienu...
Ksenija Karpova pati sastādījusi trīs vārdnīcas:

  • Vācu valodas sinonīmu vārdnīca. Rīga: Liesma, 1969.
  • Vācu — latviešu, latviešu - vācu vārdnīca vidusskolām. Rīga: Zvaigzne, 1979.
  • Vācu—latviešu, latviešu-vācu vārdnīca vidusskolām (pārstrādāts un papildināts izdevums), Rīga: Zvaigzne, 1991., 1993.

Tie autori, kas paši sastādījuši kaut vienu vārdnīcas autorloksni var pilnā mērā aptvert to milzīgo darba apjomu, ko paveica Ksenija Karpova tikai vārdnīcu sastādīšanas laukā.
1961.gada maijā iznāca PSRS Ministru Padomes lēmums par svešvalodu mācīšanas uzlabošanu (klašu un grupu dalīšanu, mācot svešvalodu, utt.).
Ksenija Karpova turpināja pētījumus, pievēršoties svešvalodas mācīšanas metodikas jautājumiem skolā un augstskolā.
Ksenijas Karpovas pirmā mācību grāmata augstskolai “Wir lesen und sprechen deutsch" nāca klajā 1963. gadā. Šī mācību grāmata tikaļ izdota Latvijā.
Taču otrā mācību grāmata augstskolai “Gesprachbuch" iznāca jau vēlāk - 1969. gadā Maskavā izdevniecībā "Высшая школа".
Izdevniecība “Высшая школа”, kā zināms, uzņēmās publicēt tikai un vienīgi labākos izdevumus, jo tā šie darbi kļuva pieejami plašai auditorijai - visai bijušajai Padomju Savienībai. Tā Ksenijas Karpovas no mazas Baltijas republikas mācību līdzeklim tika gods kļūt pazīstamam visā Padomju Savienībā.
1965. gadā iznāca Ksenijas Karpovas un Dagmāras Būmeistares mācību grāmata “Vācu valoda 5. klasei skolām ar padziļinātu vācu valodas mācīšanu”.
1969. gadā Ksenija Karpova aizstāvēja disertāciju filoloģijas zinātņu grāda iegūšanai un kļuva docente. 1969. gada 30. jūnijā (protokols Nr. 4) viņai piešķīra filoloģijas zinātņu kandidāta grādu un 1969. gada 22. oktobrī izsniedza zinātņu kandidāta diplomu. Ar Augstākās atestācijas komisijas lēmumu no 1971. gada 19. maija (protokols Nr. 26/n) Kseniju Karpovu apstiprināja docenta amatā Vācu valodas katedrā, un 1971.gada 17.augustā viņa saņēma docenta atestātu. Ar Latvijas Universitātes habilitācijas un promocijas padomes 1993. gada 10. februāra lēmumu Nr. 102 Ksenijas Karpovas zinātniskais grāds pielīdzināts filoloģijas doktora grādam.
Tai pašā gadā iznāca “Vācu sinonīmu vārdnīca latviešiem”, kuras autore ir Ksenija Karpova. Tā ir pirmā vārdnīca, kuru viņa sastādījusi patstāvīgi. Šī vārdnīca ir Ksenijas disertācijas praktiskais rezultāts, Viņas darbs leksikogrāfijā balstījās uz teorētiskiem principiem, kurus vina iztirzājusi sešās publikācijās.
Abi Ksenijas Karpovas oponenti - profesors P.Ariste un docents J.Tuldava - bija no Tartu universitātes un apliecināja disertācijas augsto līmeni. Viņas disertācija bija par tematu “Vienas rindas sinonīmu semantiskās attiecības”.
Disertācijas pētījums veikts sešdesmitajos gados, kad, sastādot Vācu valodas sinonīmu vārdnīcu latviešu lasītājiem (iznākusi 1969. gadā), nācās risināt sinonīmu atlases un leksikogrāfiskās apdares problēmas. Šo periodu iezīmēja fundamentāli pētījumi sinonīmu teorijā, ko veica leksikogrāfu kolektīvs PSRS ZA Krievu valodas institūta Ļeņingradas nodaļā, sagatavojot krievu valodas sinonīmu vārdnīcu. Disertācijā šo pētījumu rezultāti izvērtēti, taču tai ir patstāvīga ievirze, ko noteica mērķis - izstrādāt leksisko sinonīmu apraksta sistēmu, kas ļautu atsegt sinonīmu rindas locekļu semantisko struktūru un noteikt to attiecības. Darbs ir veikts uz vācu valodas sinonīmikas (izpētītas 1700 sinonīmu rindas) un vācu sinonīmu vārdnīcu analīzes pamata. Izmantotas lingvistiskās metodes, atsakoties no tradicionālās sinonīmu jēdzieniskās analīzes.
Sinonīmu rindas disertācijā tiek traktētas kā mikrosistēmas valodas leksiski semantiskajā sistēmā, kuras veidojas kā īpaši organizēto elementu kopība uz šo elementu nozīmju kopīgo diferenciālo pazīmju pamata. Šādu mikrosistēmu atlasei izvirzīti vairāki kritēriji, kas pielietojami kompleksi: sinonīmu nozīmju leksiskās transformācijas sakritība, sinonīmu lietojums identiskos vai līdzīgos kontekstos, analogi vārdu savienojumi. Kā papildus kritērijs ieteikts sinonīmu vienāds tulkojums citā valodā vai vairākās valodās.
Mikrosistēmas locekļi ir saistīti implicētām saiknēm, kas var izpausties tikai, aktualizējoties sinonīmu nozīmēm runā. Lai radītu iespējami labvēlīgus apstākļus sinonīmu nozīmju aktualizācijai, ir izmantotas vārda valences - analīzes metodes ar sekojošu kontekstuālu analīzi. Nosakot vārda formālo valenci, var noteikt sintaktiskas struktūras, kurās var iekļauties sinonīmu rindas loceklis, semantiskas valences, respektīvi, semantiskas kongruences analīze ļauj atrast tā semantiskos partnerus un tādējādi veidot kontekstus, kuros izpaužas sinonīmu atšķirīgās vai kopīgās pazīmes.
Disertācijā ir izstrādāta un autoreferātā atspoguļota sinonīmiļ rindas apraksta procedūra, kas ļauj atsegt rindas locekļu nozīmju diferences. Pretstatot sinonīmu rindas locekļus to valences saistībā un analizējot tās “semantiskā laukā”, ir noteikti vairāki sinonīmu semantisko saikņu veidi, kuri nosacīti apzīmēti kā kompensācijas, diferenciācijas un gradācijas attiecības.
1969. gadā LPSR Izglītības ministrija aicināja Kseniju Karpovu piedalīties mācību grāmatu veidošanā skolām, to metodisko pamatu izstrādāšanā.
Ksenija Karpova izstrādājusi vācu valodas mācīšanas metodiku kas ir publicēta Latvijas Valsts universitātes zinātniskajos rakstos - vācu valodas katedras izdevumā - 1975, gadā.
Kopā ar D.Būmeistari, J.Kiperi un K.Kanču pēc šīs metodikas sastādīta vācu valodas mācību grāmatu sērija (7.-11. klasei “Mein deutsches Buch für die Klasse... ”, pavisam piecas grāmatas - no 1971 gada līdz 1977. gadam).
Autoru kolektīvs sanāca Ksenijas Karpovas dzīvoklī Pārdaugavā. Krēslas ielā un līdz vēlai naktij apsprieda katru niansi mācību grāmatā. Katrai autorei bija sava konkrēta un neaizvietojama loma. Ksenijs Karpova vienlaikus bija arī šo mācību grāmatu redaktore, un šajā lomā izpaudās viņas labās organizatora spējas un vadības pieredze, iegūta vēl studenšu korporācijā. Katra autore ieradās ar kārtējo savākto vai izstrādāto materiālu, kuru nopietni apsprieda, atlasīja, koriģēja un apstiprināja. Tikšanās bija regulāras, parasti tās notika vakara stundās vai arī brīvdienās. Ksenijas ģimene sen jau gulēja, bet lielajā istabā skanēja vācu valoda. Ksenija vienmēr bija prasīga, stingra ui neatlaidīga.
Apspriedes turpinājās arī pa telefonu, citreiz tādas sarunas ilga vairākas stundas. Vasarā šīs lietišķās tikšanās notika nedaudz citādos apstākļos, tad visas autores mēdza izbraukt uz kādu vasarnīcu.
Ksenijas Karpovas vadībā izveidojās saliedēts un draudzīgs autoru kolektīvs, kurā valdīja sirsnīgas attiecības, līdzjūtība un atbalsts. Viņas vienmēr rēķinājās viena ar otru, kā varēja - izpalīdzēja un rūpējās.
Dzīve nežēlīgi izrāva no viņu rindām D.Būmeistari. Drīz pēc viņas nāves saslima J.Kipere, tāpēc nākamo mācību grāmatu sēriju Ksenija Karpova rakstīja tikai kopā ar K.Kanču. Ksenija priecājās, ka K.Kanča bija daudz jaunāka par visām pārējām autorēm, jo vēlāk varēs nomainīt viņu un turpināt iesākto darbu. Arī šajā jomā ir vajadzīgas īpašas iemaņas, kuras veidojas praksē, saskarsmē ar speciālistiem, kuriem ir bagāta pieredze.
Kopā ar R.Darvinu un R.Manusovu Ksenija sastādīja vācu literatūras vēstures grāmatu skolām ar padziļinātu vācu valodas mācīšanu “Deutsche Literatur", kuru izdeva 1976. gadā.
Pēc Rasmas Darvinas un Ksenijas Karpovas vārdiem, šī grāmata iecerēta kā mācību un lasāmā grāmata republikas skolām ar padziļinātu vācu valodas mācīšanu, ar vācu valodas un literatūras fakultatīviem, humanitārās ievirzes vidējām speciālajām mācību iestādēm. To var izmantot arī filoloģijas un pedagoģijas fakultāšu studenti, skolotāji, bibliotekāri, žurnālisti, kā arī jebkurš lasītājs, kas interesējas par vācu valodu un literatūru.
Grāmatas mērķis - dot lasītājam ieskatu vācu literatūras attīstības procesā no tā sākuma līdz mūsu dienām un iepazīstināt ar šīs literatūras pārstāvjiem un daiļdarbiem. Viela apkopota divos sējumos:
1. sējums aptver literatūras pārskatu no tās sākuma perioda līdz mūsdienām, iekļaujot vācu kritiski reālistisko romānu, lirikas attīstību, antifašistisko literatūru, jaunatnei adresēto literatūru utt.
Literārā interpretācija papildināta ar atsevišķiem daiļdarbu fragmentiem, lai, no vienas puses, ilustrētu un, no otras puses, iepazīstinātu lasītājus ar vācu oriģinālliteratūru.
2.sējums - vācu literatūras hrestomātija - orientēta galvenokārt uz divdesmitā gadsimta vācu valodā sacerēto literatūru, apkopo ārpusklases lasīšanai lietojamos tekstus plašākai izvēlei, līdztekus padziļinot) ieskatu arī mūsdienu literārajā procesā visās vāciski runājošajās zemēs. Hrestomātijas teksti papildināti ar leksisko un stilistisko jaunveidojumu skaidrojumu latviešu valodā.
Pārejot skolām uz valodu mācīšanu, sākot ar 4. klasi, mācīšanas sistēma bija jāpārkārto.
1981. gadā Ksenija Karpova sagatavoja mācību grāmatu 5. klasei, kuras metodiskos pamatus pati pārbaudīja, mācot vācu valodu 5. klasē Rīgas 82. vidusskolā. Skolēni ar izbrīnu vēroja, kā sirmā skolotāja pacietīgi strādā ar viņiem, cik viņa ir ieinteresēta skolēnu panākumos, cik rūpīgi veido viņu interesi par vācu valodu, ar kādu humoru reaģē uz viņu jokiem. Galu galā pat viņu klases audzinātāju pārsteidza labie rezultāti, kādus panāca Ksenija Karpova darbā pat ar tā saucamajiem svešvalodās bezcerīgajiem skolēniem. Mājās viņa vienmēr dalījās iespaidos, kā viņai veicies stundā, kā kurš strādājis un arī ko viņa ir izdomājusi, lai “lauztu” viena otra skolēna slinkumu vai stūrgalvību.
K.Karpova kopā ar Izglītības ministrijas Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūta darbinieci K. Kanču izstrādāja mācību grāmatas 6., 7. un 8. klasei (1982.-1984- g.). Mācību grāmatu metodiskos pamatus K.Karpova izklāstīja grāmatā skolotājam “Metodiskie norādījumi darbam ar mācību grāmatu... klasei” (no 4. līdz 8. klasei), kas ietilpa vācu valodas mācību komplektā katrai klasei.
Sakarā ar jauniem notikumiem vācu tautas dzīvē vajadzēja veikt nepieciešamās izmaiņas mācību grāmatās, tās būtiski nepārstrādājot. Ksenija Karpova pati veica labojumus visās trīs grāmatās pakāpeniski) līdz 1994. gadam.
Ar ko atšķīrās Ksenijas Karpovas metodika un arī mācību grāmaa tas no citām mācību procesā izmantotajām grāmatām? Vai viņas vācu valodas grāmatas latviešu skolām bija interesantākas nekā Maskavā izdotās mācību grāmatas krievu skolām?
Kas pazina Kseniju, nenoliegs, ka viņai piemita nenogurstošs možs gars, patīkams dinamisms, jautrs un viegls humors, plašs redzesloks un enciklopēdiskas zināšanas, tieksme izzināt visu jauno un nepazīstamo. Tas viss bija raksturīgs arī viņas metodikai un mācību grāmatām.

  • Vispirms, valoda domāta saskarsmei, tāpēc jāiemāca runāt, jāpievērš uzmanība valodas komunikatīvajai funkcijai: visās mācību grāmatās ir daudz dialogu par dažādām interesantām tēmām, jāpanāk, lai grāmata būtu interesanta pusaudzim, tajā jārunā par tēmām, kuras var interesēt pusaudžus, kuras viņiem ir tuvas, un ari par tām, pat kurām pusaudžiem derētu interesēties.
  • Mācību viela izklāstīta gan saprotamā, gan pievilcīgā veidā: mācību grāmatās iekļauti ne tikai interesanti informatīvi teksti un vingrinājumi un raiti, saturīgi dialogi, bet arī mīklas, joki, krustvārdu mīklas, spēles, ceļojumi un citi jautri uzdevumi.

Mācību viela ne tikai sniedza skolēniem bagātu informāciju, tā pievilka, ieinteresēja, nemanāmi iesaistīja mācību darbā, radoša procesā un radīja gandarījumu. Katrai klasei Ksenija bija izstrādājusi metodiskos norādījumus, viņas idejas īstenošana bija nodrošināta.
Mācību grāmatas sniedza skolēniem dzīvu mūsdienu vācu valodu! un līdz ar to skolēns bija pasargāts no tā, ka sarunā ar vācieti runātu “sterilā grāmatu” valodā, kā bieži mēdza būt. Ksenija vienmēr rūpējās lai vācu valodas prasmes Latvijā neizsīktu, tāpēc pēc iespējas veicināja tās. Mācību grāmata bija šim nolūkam pirmais līdzeklis.
Tā kā pakāpeniski Latvijā interese par vācu valodu mazinājās, arī skolas programmā samazināja vācu valodas stundu skaitu, vajadzēja īpaši pūlēties, lai saglabātu kādreizējās prasmes un “aizdedzinātu” tos, kuri tomēr neatteicās no šīs valodas pavisam.
Kad cilvēkam pašam kāds ceļa posms jau ir noiets un viņš labi  zina visas grūtības tajā, viņš var uzņemties pavadoņa lomu un vest pa
šo ceļu, palīdzot neapmaldīties un apiet smagākus ceļa posmus. Arī Ksenija savā grūtajā dzīvē izgājusi tādus ceļus, pa kuriem varēja vest mūs un citus viegli un jautri, it kā tur nebūtu ne grūtību, ne smaguma, ne bīstamības. Vienmēr enerģijas pārpilna Ksenija radīja savos skolēnos, studentos un kolēģos iespaidu, ka jebkurš darbs ir viegls un aptverams, jebkuras grūtības pārvaramas un atrisināmas. Viņa ielika sevi pašu, savu garu visos sarakstītajos darbos - gan mācību grāmatās, gan metodiskajos norādījumos, gan vārdnīcās. Izmantojot viņas sastādīto vārdnīcu, rodas iespaids, ka strādāt ar to ir viegli, valoda “dodas rokā”.
Diemžēl Ksenijas bērni apguva angļu valodu, bet nepievērsa vajadzīgo uzmanību vācu valodai. Vācu valodu viņas meita sāka mācīties īsi pirms Ksenijas nāves. Protams, viņa paspēja izdarīt ļoti maz. Tomēr izrādījās, ka saskarsme ar Kseniju kā skolotāju, nevis tikai kā māti deva viņai vajadzīgo ieskatu un arī atslēgu patstāvīgai vācu valodas apguvei. Meitai izdevās apmeklēt dažas vācu valodas nodarbības, kuras vadīja Ksenija. Tobrīd meita strādāja uzņēmumā, kurš intensīvi sadarbojās, respektīvi, sazinājās un arī sarakstījās ar vācu partneriem, Ksenija palīdzēja meitai nodrošināt šos kontaktus. Vācieši bija sajūsmā par Ksenijas valodu, tāpēc šie kontakti bija droši un stabili.

Stūrmanis pārnestā nozīmē

Laikā no 1969. gada līdz 1976. gadam Ksenija Karpova bija Vācu valodas katedras vadītāja. Viņa pievērsa īpašu uzmanību katedras zinātniskai izaugsmei, mācībspēku kvalifikācijas celšanai: šai periodā tika aizstāvētas divas disertācijas un pieci mācībspēki nosūtīti mācīties aspirantūrā. Viņi visi veiksmīgi kļuvuši par zinātņu kandidātiem.
Tikpat lielu uzmanību Ksenija Karpova kā katedras vadītāja pievērsa katedras saiknei ar skolu. Vairāki pasniedzēji piedalījās dažādu skolas mācību līdzekļu izstrādē.
Viņa nemitīgi turpināja pētījumus augstskolas metodikas jomā. Šo pētījumu secinājumi tika atspoguļoti zinātniski metodiskajos rakstos LVU krājumos, kā ari trīs krājumos par fakultātes un katedras kompleksās tēmas izstrādi.
Tā kā tajā laikā Svešvalodu fakultātes pedagoģiskā ievirze tika īpaši pastiprināta, Ksenija Karpova pielika savas pūles ari šajā jomā: viņa izstrādāja, apkopoja un ieviesa mācību procesā speckursus par mācību intensifikāciju un par svešvalodas skolotāja darbības profesionāliem jautājumiem.
Viens no Ksenijas Karpovas izstrādātajiem kursiem bija "Ievads specialitātē”. Viņa ne tikai izstrādāja šo kursu, bet arī ilgus gadus pat to lasīja. Fragments no Ksenijas Karpovas vārdiem šajās lekcijās:
“Kas ir profesija! - ilgstoši pastāvošs darba pienākumu komplekss.
Katrā profesijā var izdalīt un aprakstīt atsevišķus darba pienākumus, no kuriem veidojas profesija. Katrs atsevišķs darba pienākums prasa no darītāja noteiktas zināšanas, prasmes un iemaņas. Prasību sistēmu, ko izvirza konkrētai profesijai, sauc par “profesiogrammu”.
Profesijā var būt arī šaurākas specialitātes. Tāpēc blakus “profesio grammai”, kas aptver vispārējo prasību sistēmu, ko izvirza konkrētai profesijai, vajadzīga vēl specialitātes “pase”, kas sīkāk atsegtu attiecīgās šaurākas specialitātes specifīku un tai izvirzāmās prasības.
Šodien mēs iepazīsimies ar prasībām, kuras izvirza pedagoga profesija vispār un svešvalodu skolotājam īpaši. Iepazīsimies arī ar profesionāliem terminiem, un jēdzieniem un to tulkojumu vācu valodā, jo turpmākajās nodarbībās pāriesim uz vācu valodu.
Profesionālā darbība ir darba process, kura mērķis ir apmierināt konkrētas sabiedrības vajadzības. Kādi ir skolotāja profesionālās darbības komponenti? Kas nosaka darba procesus, kuros iesaistīts skolotājs?
Šo procesu var attēlot šādi:


Skolotājs organizē un vada ar noteiktu mērķi skolēnu mācību darbu konkrētā priekšmetā. Tātad skolotāja darbu nosaka tādi lielumi kā skolēnu kolektīvs, mācību priekšmets, mācību mērķis. No šo kornponentu mijiedarbības izriet skolotāja darba veidi un paņēmieni.
N.Kuzmina pētījumā "Skolotāja darba psiholoģijas apraksti” (1963) definē pedagoga darbu kā savstarpēji saistītu elementu (rīcību) sistēmu un secību, tātad kā psiholoģisku struktūru. Par galvenajiem skolotāja darbibas veidiem viņa uzskata konstruktīvo, organizatorisko un komunikatīvo darbību.
Skolotāja konstruktīvā darbība izpaužas mācību vielas atlasē un izkārtojumā atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, skolēnu vecuma īpatnībām un viņu individuālajām spējām, kā arī paša skolotāja iespējām.
Organizatoriskā darbība - tā raksturo visu mācību procesu, jo katra skolotāja mērķtiecīga pedagoģiskā rīcība ir jau pēc būtības organizatorisks akts.
Skolotāja organizatoriskai darbībai ir trīs aspekti. Viņš organizē: a) savu vielas izklāstu (stāstījums, saruna ar klasi, lekccija); b) savu darbību stundas laikā; c) skolēnu darbu (kolektīvu, individuālu, frontālu, grupās).
Skolotāja komunikatīvā darbība aptver skolotāja un skolēnu savstarpējās attiecības. Jāpiemin arī gnostiskā darbība, kas saistīta ar skolotāja pašizglītību - ar izziņas sfēru.
Pētot un salīdzinot skolotāja konstruktīvo un organizatorisko darbību, ir noteikti trīs pedagoga profesionālās darbības līmeņi: 1) skolotājs, kas nav meistars, t.i., savā darbā meistarību neparāda; 2) labs skolotājs; 3) skolotājs meistars.
Kādas prasības iepriekš minētie skolotāja darbības veidi izvirza svešvalodu skolotājam? Tās ir atspoguļotas konkrētas profesijas kvalifikācijas aprakstā.”

Pēdējos dzīves gadus Ksenija Karpova veltīja nepārtrauktās sistēmas izveidei, kā sagatavot profesionāļus. Šajā izstrādē viņa ņēma vērā kā savu, tā arī citu mācībspēku bagāto praktisko un zinātnisko pieredzi.
Ksenija Karpova lasīja lekcijas arī ārzemju literatūrā gan latviešu, gan krievu grupās. Viņas izstrādātais speckurss par Gētes “Faustu” saviļņoja katru, kurš to bija dzirdējis. Caur Fausta tēlu Ksenija runāja par cilvēka psiholoģiju, viņa vājībām un kaislībām, dziļi analizēja cilvēka svārstīšanās un šaubas, kurā mirklī viņš beidz pretoties savām vājībām un kāpēc. Gan tūlīt pēc kara, gan 90. gados Ksenijas lekcijas par Faustu skanēja mūsdienīgi un aizraujoši. Tās lika dažāda vecuma studentiem aizdomāties par sevi, par savām un arī mūžīgajām dzīves vērtībām.
Ksenija Karpova mācīja arī praktisko valodu studentiem un Augstāko pedagoģisko kursu klausītājiem, lasīja metodikas kursu vācu un franču nodaļu studentiem, izstrādājusi vairākus speckursus, rūpīgi gatavoja diplomandus diplomdarbu aizstāvēšanai.
Ar katru savu diplomandu cītīgi izskatīja viņa diplomdarba tēmu, palīdzēja viņam pilnā mērā izstudēt šo tēmu un veikt vajadzīgu pētījumu. Viņa vienmēr atrada laiku un spēku ne tikai izlasīt kārtējo sagatavoto daļu, bet arī individuāli pārrunāt to ar studentu un dot vajadzīgās rekomendācijas. Viņas rūpīgā, ieinteresētā attieksme pret saviem diplomandiem, protams, bija zināma studentu vidē, tāpēc studenti bieži izvēlējās Kseniju Karpovu par diplomdarba vadītāju, lai justos drošībā. Viņus nenogurdināja bieža braukāšana pie docentes uz māju, tieši otrādi - viņi vienmēr ieradās viņas dzīvoklī it kā apgaismoti un ar pateicību uzklausīja viņas aizrādījumus un norādījumus. Bija gadījumi, kad cilvēks darba gaitā tā pieķērās Ksenijai Karpovai, ka ilgus gadus jau pēc diplomdarba aizstāvēšanas dziļā pateicībā par viņas attieksmi turpināja sazvanīties ar viņu, apsveica svētkos, palīdzēja, kā varēja. Ksenija savukārt labi atcerējās visus un pieminēja tikai ar labu vārdu, sirsnīgi, kā savus labākos draugus.
Svešvalodas fakultātes absolventi kļuva par vācu valodas skolotājiem visā Latvijā un turpināja uzturēt kontaktus ar Kseniju Karpovu. Un arī viņa, organizējot studentu praksi, labi zināja, pie kura skolotāja studentu sūtīt, lai būtu gan laba pedagoģiskā prakse, gan cilvēcisks kontakts. Kad viņa brauca skatīties praktikantu stundas, skolotāji gaidīja viņu ar atplestām rokām. Visās Latvijas malās dalījās ar Kseniju Karpovu ne tikai darba problēmās un priekā, bet ari savas privātās dzīves noslēpumos. Tā Ksenija zināja daudzu savu bijušo studentu dzīvesstāstus, neveiksmes un priekus. Viņas godīgā attieksme pret cilvēkiem, patiesā cieņa un līdzjūtība izraisīja vaļsirdīgu un uzticības pilnu attieksmi.
Ksenija Karpova ne tikai morāli atbalstīja katru studentu un jauno speciālistu. Viņa nerēķinājās ar sevi un aizstāvēja netaisnīgi cietušos. Daudzus gadus viņa īpaši juta līdzi talantīgai studentei, turpmāk kolēģei un profesorei Dzidrai Kalniņai, kura par Solžeņicina daiļdarbu neatļautu izplatīšanu bija kļuvusi par disidenti un uz vairākiem gadiem izraidīta no Rīgas uz Voroņežu. Piecdesmito gadu beigās Ksenija vadīja Dzidras Kalniņas diplomdarbu, atzīmējot viņu kā izcilu talantu. Viņa patiesi priecājās, kad Dzidra apsteidza savu skolotāju un aizstāvēja vienu pēc otras kandidāta un doktora disertāciju. Bet viņa dziļi pārdzīvoja, kad Dz. Kalniņai aizliedza spert soli pār Latvijas Valsts universitātes slieksni un izraidīja uz Voroņežu. Viņas turpināja sarakstīties, taču tikai caur uzticamiem kolēģiem, nevis tieši. Pagāja gadi, un Dzidrai Kalniņai atļāva atgriezties Rīgā un pat strādāt LVU.
Septiņdesmito gadu beigās veselības stāvokļa dēļ neuzņēma studentos Jevgeņiju Balodi. Tad viņa griezās tieši fakultātē un tika pie Ksenijas Karpovas uz pārrunām. Ksenija uzņēmās atbildību par šo studentu, un J.Balodi uzņēma neklātienes nodaļā pirmajā kursā. Kaut Jevgeņijai tiešām bija vāja veselība, viņa bija sirds slimniece, tomēr viņa cītīgi mācījās un labi pabeidza universitāti. Pēc universitātes beigšanas ar Ksenijas Karpovas rekomendāciju J.Balodi pieņēma darbā skolā, ko šīs skolas administrācija ne reizi nenožēloja, bet tieši otrādi, dziļi pateicās.
Docente Ksenija Karpova daudz darbojās Republikas mērogā. Viņa sistemātiski lasīja lekcijas Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā un skolotāju metodiskajās apvienībās. Tāpat Ksenija Karpova bija Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūta ārštata korespondent-locekle, Izglītības ministrijas metodiskās komisijas locekle.
Par panākumiem skolotāju kadru sagatavošanā 1984. gadā Ksenijai Karpovai tika piešķirts Tautas izglītības darba teicamnieka nosaukums un medaļa - Par labu darbu.
Kopš 1960. gada sāka parādīties viņas publikācijas. Ksenija Karpova piedalījās zinātniskajos simpozijos par svešvalodu mācīšanas jautājumiem Krievijā un arī veica zinātniskos pētījumus.
Viņas zinātniskie raksti par lingvistiskām tēmām un publikācijas par svešvalodu mācīšanas problēmām nāca klajā gandrīz katru gadu, sākot ar 1960. gadu līdz 1987. gadam.
Ksenija piedalījās Starpaugstskolu simpozijā par svešvalodu mācīšanas problēmām Vladimiras pedagoģiskajā institūtā (1960), kur uzstājās ar referātu par tēmu “Daiļliteratūras loma runas situāciju  veidošanā”. Vēlāk viņa uzstājās Starpaugstskolu konferencē Maskavas Pedagoģiskajā svešvalodu institūtā par svešvalodu mācīšanas problēmārn (1962). Te viņa piedāvāja savus izstrādātos principus mācību līdzekļu sastādīšanai studentu runas iemaņu attīstībai. 1970. gada nolasīja referātu par sinonīmu lingvistiskiem raksturojumiem:





VIII  zinātniskajā konferencē romāņu-ģermāņu valodniecībā Pjatigorskā. Viņa piedalījās un uzstājās arī LU zinātiskajās konferencēs.
Ksenija aizstāvēja disertāciju 1969. gada 26, jūnijā, bet 29. maijā viņa rakstīja dēlam par tām grūtībām, kuras bija jāpārvar pēdējos brīžos pirms aizstāvēšanas:

“Maskavā es pārdzīvoju fiasko, kura cēloņi man nav līdz galam skaidri vēl šodien. Sēdēju bibliotēkā un lauzīju galvu, kas autoreferātā nav labi. Konstatēju - ievads, stils. Taču nekas labāks neradās. Atgriezos mājā un pēkšņā iedvesmā drāzos uz Tartu, pie sava otrā oponenta. Tas bija par autoreferātu cilās domās. Un tad sākās maratons. Nakts ceļā turp, nakts atpakaļ. Tas bija tieši nedēļu atpakaļ. Rīgā nākošā dienā organizēja apspriešanu katedrā un atsauksmes rakstīšanu, protokola parakstīšanu. Sestdien un svētdien pārrakstīju autoreferātu, pirmdien no rīta biju Glav- litā pēc atļaujas. Pēcpusdienā norunāju ar rotoprinta vīriem, ka tie par 25 rubļiem nodrukās referātu pa vienu vakaru un nakti. Otrdien to dabūju. Līdz pusnaktij pastā liku aploksnēs, līmēju un izsūtīju pēc gara saraksta 120 eksemplārus. Jāizsūta bija noteikti tai dienā, jo starp izsūtīšanas un aizstāvēšanas momentu jāpaiet 30 dienām, bet 30. jūnijā mums ir pēdējā padome, kas apstiprina jau aizstāvētu disertāciju. Šodien jānosūta disertācija uz atsauksmi uz Vilnu, jāizdara diezgan daudz labojumu. Tempi bij kosmiski, mani kolēģi neticēja, ka paspēšu. Man stāvēja klāt labie gari, jo man gadījās mašīnrakstītāja - mana tipa cilvēks, ar savu laiku nerēķinājās, pļāpā daudz, bet lietu dara. Raksta ar divām mašīnām, ja man viņas nebūtu, es nebūtu paspējusi. Aizstāvēšana būs 26. jūnijā."

Itin visu, ko izskatīja, izpētīja, izstudēja Ksenija Karpova, viņa pasniedza vai aprakstīja dziļi un pamatīgi. Kad viņai uzticēja uzrakstī par Svešvalodu fakultātes vēsturi un darbību, arī šis darbs izvērtās par zinātnisko pētījumu ar dziļiem un pamatīgiem secinājumiem:

“Kā patstāvīga struktūrvienība Svešvalodu fakultāte pastāv nepilnus trīs gadu desmitus un ir viena no jaunākajām Latvijas Universitātes formācījām. Taču tā nav jaunveidojums, bet radusies, kļūstot patstāvīgām tā laika Filoloģijas fakultātes svešvalodu nodaļām. Atskats pagātnē ļauj izdalīt svešvalodu studijās vairākus posmus, kas zināmā mērā atspoguļo humanitāro zināmu attīstības ceļu Latvijā.
Pirmais posms saistās ar vispārīgās filoloģiskās izglītības pinnskara periodu republikā, kad valodu studijas iekļāvās kopīgā humanitāro zinātņu studiju sistēmā filoloģijas fakultātē, kurā ietilpa ne vien valodniecības nozares (baltu, klasiskās, ģermāņu-romāņu filoloģija), bet arī tādas zinātnes kā vēsture, filozofija un pedagoģija. Studijas noritēja pēc priekšmetu sistēmas, kurā studenti guva samērā plašu vēsturiski ievirzītu filoloģisku izglītību, bet valodas praktiskai apguvei nepievērsās. Zinātņu jomā galveni spēki koncentrējās baltu valodu un vēstures pētniecībā, rietumu valodu problēmas skāra maz. Fakultātē darbojās tādi zinātnes korifeji kā valodnieks Jānis Endzelīns, vēsturnieks Roberts Vipers un viņa dēls mākslas vēsturnieks Boriss Vipers un citi ievērojami zinātnieki. Ārzemju literatūras kursus lasīja fakultātes sastāvā iesaistītie attiecīgie ārzemju speciālisti, Ģermānistika bija profesora Ernesta Bleses, kurš mira trimdā, un docentes Alises Karlsones, kura vēl darbojās dažus gadus pēc kara, pārziņā.
Autoritārā režīma politika, kas bija vērsta uz valsts izolāciju, nelabvēlīgi atsaucās uz svešvalodu studijām. 1950. gadā universitātē pat pārtrauca uzņemšanu svešvalodu nodalās, un svešvalodu skolotāju kadru sagatavošana palika vienīgi toreiz pastāvošā Rīgas Pedagoģiskā institūta ziņa. Ģer- manistikas dīkstāves periodā izveidojās svešvalodnieku sadarbība ar Valsts izdevniecību un aizsākās darba virzieni, kas turpmāk neapsīka - vārdnīcu sastādīšana un daiļdarbu tulkošana. Kaut gan Latvijā valodu prasmes aizvien bija godā un cilvēki runāja vairākās valodās, vārdnīcu iznāca maz, tāpēc leksikogrāfiskais darbs bija īsti vietā. To uzsāka vācu valodas pasniedzēju kolektīvs, iesaistoties katedras vadītājas E.Pampes vadībā mūsdienu Vācu-latviešu vārdnīcas sastādīšanā, kas izdota atkārtoti..."

Ir iespēja ieskatīties Ksenijas Karpovas domās par "Teksta adaptāciju”:

"Prasme adaptēt tekstu ir viena no profesionālajām prasmēm. Adaptēt nozīmē padarīt tekstu pieejamu skolēnu valodas līmenim. Teksta adaptācija notiek divos līmeņos.
Jēgas adaptācija un formālu pušu (satura un formas) adaptācija:
Adaptācijai pakļauj to, kas var neatbilst saprašanas līmenim, t. i., ko var nesaprast vai kas var būt saprasts daļēji vai pretēji. Adaptācija — tas ir nepieciešams pedagoģiskais paņēmiens, kas nodrošina skolēnu efektīvu un nepārtrauktu darbu.
Satura adaptācija:
Reālijas adaptācija. Reālija - t.i., fakti, cipari, īpašvārdi, viss, kas veido realitātes faktisko materiālu. Tas ir vienlaikus arī skolēna izziņas līmeņa attīstība (protams, ja tie nav absolūti pazīstami jēdzieni).
Precizēt, t.i., pārbaudīt un dot precīzu, bet lakonisku, īsu definīciju, piemēram, 9.V (fašistiskās Vācijas kapitulācija)..."

Te varam pievērst uzmanību Ksenijas domām par valodu:

"Jāiepazīstina ar zinātnes par valodu elementāriem pamatiem. Šai elementāro pamatu apguvei jāpalīdz studentiem veidot savu apzinīgu attieksmi pret.. valodas apguvi un līdz ar to izveidot vajadzīgus nosacījumus, lai viņi varētu klausīties un saprast.. valodas atsevišķas lekcijas.
Ārpus sabiedrības cilvēkam nav ar ko un nav priekš kam runāt.
Valoda nav vienīgais līdzeklis, kā nodot informāciju, to var nodot ar žestiem, mīmiku, Morzes ābeci un jūrnieku karodziņiem, zīmējumiem, shēmām un ar nosacītiem apzīmējumiem.
Šādas signālu vai skaņu sistēmas informācijas nodošanai sauc par semiotiskām (no grieķu - sema).
Valoda ir pilnīgākā un universālākā semiotiskā sistēma.
Valoda saistīta ar domāšanu. Ar valodas palīdzību mēs veidojam un izpaužam savas domas. Domāšanas process visbiežāk īstenojas ar tā saucamās iekšējās runas palīdzību. Kad cilvēks domā, viņa smadzenes nosūta noteiktus nervu signālus uz runas aparātu. Tajā laikā artikulācijas aparāts tiecas izpildīt tādas pašas kustības, ja šīs domas būtu izrunātas balsī. Iekšēji runa attīstās no ārējās, iekšējā runa ir ātrāka par ārējo.
Cilvēks runā ar vidējo ātrumu 125-160 vārdu minūtē, bet domā ai tiem pašiem vārdiem trīskārt ātrāk. Bet valoda un domāšana nav līdzīgas Domas var arī īstenoties redzes tēlu veidā, apkopoto shēmu un simbolu veidā utt. Bet šīs “runas domāšanas" formas ir sekundāras un, kā likums veidojamas līdz runas domāšanas darbībai. Vārds kā valodas nominatīvā vienība neko nepaziņo par ārpus valodas darbību, bet tikai spēlē dažādi priekšmetu, parādību, procesu utt. nosaukuma lomu (nominācija). Teikumus veido pēc noteiktas struktūras shēmas.
Transliterācija nozīmē paņēmienu, kad tekstu, pierakstītu ar viena alfabēta sistēmas palīdzību, nodod ar citas sistēmas burtiem: Лапшин - Lapschin (vācu); Lapshine (fr.); Lapshin (angl); Lapszin (pol.); Lapšin (čeh.) ; Lapšins (latv.).
Gramatiskā forma - tā ir gramatiskās nozīmes un gramatiskā līdzekļa iekšējā kopība, caur kuru tas izpaužas.
Gramatiskā kategorija nozīmē gramatisko formu kopību ar līdzīgām gramatiskām nozīmēm.
Katru valodas parādību var studēt divos dažādos plānos: a) vienlaicīguma plānā (sinfronija); b) atšķirīga laika plānā (diohronija).
Kas vēlas pareizi runāt valodā, tam jāapgūst šī valodas sistēma, t. i. tās izrunas normas, gramatikas likumi, vārdu darināšanas paņēmieni.
Vārdu apguve notiek šādi: vārdu skaņas tēli, kurus uztver dzirde, atstāj smadzenēs īpašas pēdas — remanences (latīņu valodā remanente - palikt, būt saglabātam), kuras saskan ar atbilstošām vārdu nozīmēm.
Procesu, kura rezultātā klausītājs uztver vārdu tēlus, ko nodod runātājs sauc par percepciju. Nākamais etaps - identifikācija. Vārdu skaņas tēli saistās klausītāja smadzeņu centrā ar identiskiem skaņas tēliem — t.i., ar remanencēm ar attiecīgām nozīmēm.
Vārdu nozīmes atšifrēšana ir saprašana. Lai saprastu teikuma jēgu, nepietiek zināt tikai nozīmi, ir jāatšifrē attiecības starp vārdiem (..) ”.


Rūpes par latviešu valodu mazākumtautībām

Ksenijai Karpovai kā Latvijas patriotei rūpēja latviešu valodas prasmes problēma.
Šī problēma veidojās viņas dzīvē kā liels jautājums “Ko darīt?” tās attieksmes dēļ, kura iesakņojās padomju periodā. Ksenija bieži rūgti iesaucās: “Kāpēc viena līdzstrādnieka dēļ, kurš nepārvalda latviešu valodu un netaisās to darīt, visas katedras sēdes jānovada krievu valodā?" Viņa bija zinātkārs cilvēks un atbalstīja citu cilvēku zinātkāri. Kad Ksenija aizstāvēja savu disertāciju, pēc tam visi sanāca pie svētku galda banketā. Viņas otrais oponents profesors Pauls Ariste no Igaunijas, kurš tobrīd pārvaldīja jau 100 valodu, būdams Latvijā pirmo reizi, nedaudz paklausījās latviešu valodu un uzsauca tostu latviešu valodā. Viņš apgalvoja, ka jāmācās tikai četras valodas, nākamās varēs apgūt uz to pamata. Mēs visi bijām liecinieki, kā profesors palūdza pārtulkot dažus vārdus, pēc tam pēkšņi cēlās un sāka runāt latviski.
Šādu iekšējo brīvību un vēlmi runāt ar latviešiem viņu valodā Ksenija gaidīja arī no krievu cilvēkiem, kuri dzīvoja Latvijā. Viņa piederēja pie pirmskara laika vietējiem krieviem un izjuta pēckara krievu cilvēku atšķirību no viņas sabiedrības. Viņai bija grūti samierināties ar to, ka latviešu valoda kļuva par neaktuālu, ka par oficiālo kļuva krievu valoda, ka cilvēki, kuri iebrauca Latvijā, netiecās apgūt  latviešu valodu un pāris tādu cilvēku dēļ latviešu kolektīvs runāja krieviski.
Kseniju satrauca, ka ilgus gadus pret latviešu valodu krievu skolas izturējās kā pret otršķirīgu priekšmetu.
Tikpat lielā mērā viņu satrauca tas, ka daudzi latvieši ir samierinājušies ar šādu situāciju, pilnīgi pakļāvušies tai, paši nerunā latviski tajās vietās, kur ir kaut viens krievs, un ari nerūpējas par latviešu valodas mācīšanas metodiku krievu skolās.
Kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas cilvēkiem, kuri bija beiguši skolu ar citu mācību valodu, ne latviešu, tika izvirzīta prasība kārtot atestācijas eksāmenu par latviešu valodas prasmes atbilstību savam amatam, krievu tautības cilvēki to uztvēra ar lieliem iebildumiem, Ksenija atcerējās prasību, ko izvirzīja padomju vara latviešiem un vietējiem krieviem, kuri bija ieguvuši pamatizglītību latviešu valodā, kā pati Ksenija. Ari toreiz, lai varētu strādāt, vajadzēja kārtot krievu valodas eksāmenu. Šādu eksāmenu pieņēma tikai viens cilvēks un vērtēja to ar atzīmi. Šādā eksāmenā Ksenija ieguva visai negatīvu pieredzi, jo eksaminētajai nepatika, ka viņa apgalvoja, ka pārvalda krievu valodu, kaut beigusi latviešu ģimnāziju. Ksenija pati atzinās, ka var nezināt gramatikas likumus, tomēr labi runā un raksta. Tad eksaminētāja sāka prasīt, cik konjugāciju ir krievu valodā un kādi ir to pazīmes. Uz šo jautājumu Ksenija atbildēja pareizi, piebilstot ka precīzi nezina, bet viņai šķiet. Viņa pareizi atbildēja uz visiei jautājumiem un dabūja dzimtajā valodā, kurā viņa brīnišķīgi dzejoja: četrinieku. Četrinieku saņēma arī jauneklis latvietis, kurš knapi un ar lielu akcentu lasīja tekstu no ābeces.
Pēc vairākiem Padomju Latvijas gadiem ari latviešu cilvēku runā ieviesās rusicismi. Klausoties intervijas pa radio vai televīzijā, Ksenia atcerējās profesoru Endzelīnu un ļoti pārdzīvoja situāciju ar latviešu valodu, kura bija izveidojusies, it sevišķi deputātu nepareizo latviešu valodu. Viņai pat bija doma piedāvāt deputātiem nodarbības latviešu valodas uzlabošanai. Tomēr viņa nepaspēja to izdarīt.
Taču laiks gāja. Latviešu valoda tika pieņemta par valsts valodu, tā ir jāapgūst katram.
Tolaik Ksenijas meita jau bija latviešu valodas skolotāja krievu skolā. Kad sāka veidoties pirmie latviešu valodas kursi, Ksenija un Ksenijas meita sāka strādāt arī tur. Tolaik Ksenijas kolēģes A. Osipovas dēls dibinājis firmu “Kultūra”, kur piedāvāja Ksenijai uzņemties metodisko darbu. Sī firma bija ļoti liela. Kad Ksenijai notika metodikas nodarbības, sanāca pilna aktu zāle skolotāju, kuri strādāja šajā firmā. Firma apkalpoja uzņēmumus, vadīja nodarbības darbavietās.
A.Osipova un A.Rižaja sastādīja mācību līdzekli “Latviešu valodas praktiska gramatika situatīvos vingrinājumos”. Ksenija Karpova uzrakstīja šim mācību līdzeklim priekšvārdu. Viņa to uzskatīja par tādu vingrinājumu krājumu, kas attīsta runāt prasmes ikdienas saskarsmē. Karpova augstu novērtēja un atbalstīja šādu pieeju, nosaucot to par mūsdienu metodisko pamatu. Pēc viņas vārdiem, šāds mācību vielas izklāsts nodrošina efektīvāku valodas apguvi nekā tradicionālās mācību grāmatas. Ksenija Karpova atzīmēja, ka tāda koncepcija latviešu valodas mācību literatūrā tiek īstenota pirmo reizi un to var uzskatīt kā jaunu soli latviešu valodas praktiskās mācīšanas pilnveidošanā. Viņa hospitēja nodarbības, bija atbildīga par metodisko darbu. Nedaudz vēlāk viņas meita sāka vadīt latviešu valodas kursus autobusu apvienībā. Ksenija palīdzēja meitai sagatavot mācību materiālu, kuru izdeva nozares avīzē “Automobilists". Avīze iznāca reizi nedēļā, tur bija publicēti materiāli šīm nodarbībām.
Saskaroties ar latviešu valodas apguves praktisko pusi, Ksenija arvien dziļāk iesaistījās tās apguves problēmu risināšanā un novēršanā mazākumtautībām. Pēc viņas ierosinājuma šo problēmu ne vienu reizi vien apsprieda studenšu korporācijas ietvaros. Pensionētās korporeles nopietni pievērsās šīs problēmas izskatīšanai, salīdzinot šodienas latviešu valodas apguves grūtību psiholoģiskos aspektus ar pirmskara laika situāciju, ar sevi tajos tālajos gados. Aktīvāku un pamatīgāku dalību šā jautājuma atrisinājumā uzņēmās Ksenija Karpova. Tā radās mazākumtautību pakāpeniskās integrācijas projekts latviskā vidē, ar kuru Ksenija un viņas meita kā krievu studenšu korporācijas, t. i. Latvijas krievu progresīvās inteliģences pārstāves, un šī projekta autores griezās 1994. gadā Izglītības un zinātnes ministrijā pie izglītības ministra Vaivada. Šo projektu ministrijā ne tikai izskatīja, bet arī daļēji pārņēma, ieviešot tajā savas korekcijas. Jau nākamajā dienā izglītības ministrs Vaivads uzstājās Saeimas sēdē ar ieskatu nākotnes darbā, izmantojot šī projekta domas. Šī projekta pamatā bija, vispirms, pozitīvas attieksmes izveide un arī latviešu kultūrvēsturiskā mantojuma apguve. Ksenija zināja no savas dzīves pieredzes, ka tikai iepazīstot tautas kultūras vērtības, var sākt cienīt un pārņemt tās. Viņa zināja, kā pasargāt divvalodu sabiedrību no domstarpībām un palīdzēt nelatviešiem pilnā mērā integrēties latviskā vidē.
Kā pirmais solis šī projekta īstenošanā ar Ksenijas garīgo atbalstu 1995. gadā radās viņas meitas Elizabetes Karpovas (tolaik vēl Dēdkovas) “Draugu sarunas”. Šis dialogu krājums divās daļās aptvēra izlaiduma eksāmena programmas tematiku latviešu valodā skolām ar krievu mācībvalodu. Pirmajā daļā tā ir sadzīves tematika, kas dialogos izriet no skolēnu ikdienas un sagatavo viņus saziņai līdzīgās situācijās! Otrajā daļā ir dialogi par Latvijas novadiem, kultūras un literatūras jaunumiem. Dialogi ir raiti, tie satur atbilstošus sarunvalodas izteicienus un replikas un var noderēt kā paraugs skolēnu sarunai vai kā pamats izvērstai valodai.
Tā Ksenija aizsāka darbu pie latviešu valodas mācīšanas metodīkas un mācību līdzekļa mazākumtautībām, lai vienkāršotu valodas apguvi un palīdzētu pārvarēt to psiholoģisko barjeru, kas ir radusies pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Tuvai draudzenei un klasesbiedrenei Mariannai, kura pirms kara aizbraukusi uz Vāciju, Ksenija rakstīja: “Sutu Tev ieskatam par manu darbu pašreiz brošūru, ko mēs sastādījām ar meitu. Viņa māca latviešu valodu gan skolā, gan kursos, bet es esmu pēc specialitātes svešvalodu mācīšanas metodiķis un tagad ķēros klāt latviešu valodai, lai palīdzētu Lizai. Darbiņš domāts kā palīglīdzeklis mācīties sarunu latviešu valodā un reizē gūt arī ziņas dažādās dzīves jomā? latviešu kultūras apgušanai. Latvieši šajā ziņā visus 50 gadus ir bijuši diezgan kūtri un nav izstrādājuši latviešu validas mācīšanas metodiku nelatviešiem. Neviens skolotājs negribēja labprāt mācīt latviešu valodu krievu skolās, tikai savas profesijas entuziasti, jo stundu bija maz, mācību līdzekļi slikti, neintersanti, pārlieku ideoloģizēti, un šājā jomā veiksmīgāk darbojās svešvalodu pasniedzēji, jo viņiem šī lieta pazīstama..." (1996.gada 20.septembrī).

Ārpus darba

Ksenija Karpova aktīvi piedalījās sabiedriskajā darbā. Viņas filoloģiskās spējas izpaudās ne tikai vācu filoloģijas jomā. Savā fakultātē un ari visā Latvijas Valsts universitātē Ksenija Karpova bija pazīstama kā talantīga scenāriste un režisore, arī dzejniece.
Kad 1960. gadu sākumā Latvijas Valsts universitātē pēc Svešvalodu fakultātes dibināšanas izveidojās Vācu valodas katedra, Ksenija Karpova par godu šim notikumam uzrakstīja visai interesantu lugu, kurā tika attēlotas visas stadijas, kā izveidojās Svešvalodu fakultāte un tajā parādījās Vācu valodas katedra. Lielajā aulā notika lieli
svētki, zāle bija pilna. Pēc svinīgās daļas rādīja šo lugu divos cēlienos, kuru spēlēja paši katedras līdzstrādnieki. Kad uzvedums beidzās, zālē ilgi neapklusa aplausi. Sauca režisori zāles priekšā un aplaudēja viņai.
Katedras svētkos rādīja citu Ksenijas Karpovas uzvedumu, kurā viņa jautri apspēlēja katedras dzīves aktualitātes. Arī tajā uzvedumā labprāt piedalījās katedras līdzstrādnieki. Tā kā Ksenijai piemita īpaši izteikta un smalka humora izjūta, viņai vienmēr izdevās jautri un dzīvi apdzejot un apspēlēt ikdienas realitāti un tās problēmas. Ari kad notika fakultātes pašdarbības skate, Ksenijai Karpovai vienmēr pietika izdomas, lai tajā labi uzstātos.
Īpašu lappusi Latvijas Valsts universitātes vēsturē aizņem ikgadējā meža stādīšana, tajā piedalījās ari Ksenija Karpova ar mazbērniem. Viņas mājās saglabājušās medaļas par meža stādīšanu, ko saņēma viņa ar trim meitas bērniem. Pirmkārt, Ksenija pati ar patiku piedalījās šādos pasākumos, bet, otrkārt, tā bija laba iespēja atpūsties dabā, pastrādāt



un ari jauki pavadīt laiku kopā ar mazbērniem. Tādi izbraukumi ģimenē kļuva tradicionāli. Šādās reizēs Ksenija nejuta ne vecumu, ne nogurumu, ne neērtības, saistītas ar garu dienu dabā.
Kad LVU tika organizētas ekskursijas vai kādi citi izbraukumi, Ksenija vienmēr bija to dalībnieku skaitā. Viņa bija pēc dabas aktīva un zinātkāra, tāpēc viņu interesēja katra jauna vieta, katra jauna informācija. Viņa zināja daudz latviešu tautasdziesmu, tāpēc kopā ar viņu ceļā vienmēr bija interesanti un patīkami.
Rets cilvēks mēdz būt tik komunikabls, kāda bija Ksenija Karpova. Nebija tēmas, par kuru viņa nespētu parunāt. Viņas valoda strauji plūda gan par politiku un ekonomiku, gan par vēsturi un mākslu, gan par kultūru un audzināšanu un daudzām citām tēmām. Viņa labprāt runāja ar jebkuru cilvēku, intuitīvi uzminot, kā ar viņu runāt un par ko. Viņa bija savējā jebkurā sabiedrībā, jo spēja pielāgoties un izradīt interesi par visu.
Neatkarīgajā Latvijā saka atjaunoties studentu un studenšu korporācijas. Ksenija Karpova vadīja studenšu korporāciju “Sororitas Tatiana”, kad to slēdza 1940. gadā kā buržuāzisku organizāciju. Vajadzēja sameklēt arhīva dokumentus un ar tiem pierādīt, ka tāda korporācija darbojās pirms kara, tāpēc to var atjaunot, nevis reģistrēt no jauna. Tobrīd bija dzīvas tikai 13 korporeles, no kurām vienīgi Ksenija bija iedvesmas pilna veikt šo ne vieglo darbiņu. Pārējās 12 sievietes, kurām bija arī jau ap 75 gadiem (tāpat kā Ksenijai), neloloja ne mazākās cerības uz veiksmi. Pirmkārt, viņām šķita, ka korporācijas dzīve nebūs interesanta mūsdienu jaunatnei, un, otrkārt, viņas neticēja, ka izdosies bez grūtībām paveikt atjaunošanas procesu. Tomēr viņas piekrita visādi atbalstīt Ksenijas centienus organizācijas atjaunošanā. Tikko Ksenija ķērās pie darba, izrādījās, ka tādai pārreģistrācijai bija vajadzīgi līdzekļi, ko ar grūtībām varēja atļauties tikai ļoti lielas korporācijas, kuras turpināja savu darbību trimdā - Kanādā, Amerikā, Vācijā, Zviedrijā utt. Lielākās korporācijas galu galā atrada vajadzīgās summas un sāka pastāvēt oficiāli. Ksenija izmisumā lauzīja galvu, kur ņemt tādu naudu, kur ir izeja. Ārzemēs korporācijai “Sororitas Tatjana” locekles turpināja piedalīties tikai kopīgajos pasākumos. Viņas bija izmētātas pa Eiropu un Ameriku, tāpēc nevarēja sanākt kopā un uzņemt jaunas locekles. Viņas bija gatavas atbalstīt korporācijas atjaunošanu ari materiāli, tomēr pieprasīto summu savākt neuzņēmās. Ksenijai Karpovai palaimējās atrast likuma pantu, ja organizācija var dokumentāli pierādīt, ka tā pastāvējusi pirmskara laikā, tad reģistrācija notiek bez maksas. Vajadzēja atrast šādus pierādījumus. Ņemot vērā viņas uzņēmību un neatlaidību, varēja noticēt viņas solījumiem, ja neatradis dokumentus, tad iesniegs lietu tieši un ar liecinieku palīdzību pierādīs šīs organizācijas eksistenci pirms 1940. gada. Kādu prieku un arī patīkamu izbrīnu pārdzīvoja Ksenija, kad arhīvā saņēma visus korporācijas “Sororitas Tatiana” pirmskara dokumentus un arī slēgšanas aktu, kuru viņa pati parakstījusi kā tā laika vadošā amatpersona. Korporācija varēja reģistrēties bez maksas. Viņa ar lielu pacēlumu stāstīja par to šīs korporācijas loceklem. Viņas lepojās ar savu draudzeni un priecājās, ka viņai izdevās panākti



iecerēto. Korporācijai “Sororitas Tatiana” sākās jauns dzīves posms. Tajā uzņēma jaunas locekles, Ksenija stāstīja viņām par korporācijas dzīvi un vēsturi, iepazīstināja ar tradīcijām. Grūti pat pateikt, kas vairāk pievilka jaunas locekles šajā organizācijā: korporācijas dzīve vai Ksenijas personība, saskarsme ar viņu. Pateicoties Ksenijas enerģijai, atguva šis organizācijas īstās regālijas, kuras joprojām ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja eksponāti. Kad “Sororitas Tatiana” 1992. gadā svinēja savu 60 gadu jubileju Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja telpās, muzeja darbinieki svinīgā akta laikā ienesa šīs vēsturiskās rēgālijas un uzlika Ksenijai Karpovai. Tie bija neaizmirstami mirkļi, kuros saplūda laikmeti, pirmskara laiks ar 1992. gada janvāra dienām, un sirmas sievietes, kurām bija jau krietni pāri 70 gadiem, pēkšņi jutās jaunas, kā tālajā 1939.—1940. gadā. Viņas pateicās Ksenijai par viņas



uzņēmību un uzstājību, kas palīdzēja panākt to, lai notiktu šie svētki, kuros viņas atcerējās savu jaunību un visu labāko, kas bija saistīts ar darbošanos korporācijā.
Ksenija cītīgi strādāja pie korporācijas dzīves atjaunošanas, tās tradīciju kopšanas un arī jaunu locekļu uzņemšanas. Viņa piedalījās visās sapulcēs (konventos) un arī literāros vakaros, palīdzēja jaunajam prezidijam, uzturēja sakarus ar draudzīgajām latviešu korporācijām.
Viņa centās iepazīstināt jaunākas paaudzes ar pirmskara Latvijas vēsturi, it sevišķi ar pirmskara krievu cilvēku dzīvi Latvijā, to vērtībām un kultūru. Ar šiem stāstiem un piemēriem viņa vēlējās modināt mūsdienu krievu cilvēkā tās pašas cēlās kultūras un garīgās vērtības,



tieksmes, kādas ļāva pirmskara paaudzei pacelties pāri daudzām gtūtībām, netaisnībām un zaudējumiem un nepazaudēt cilvēciskumu, ticību un spēju dzīvot tālāk.
Tajos gados, kad korporācija oficiāli bija slēgta, daudzas locekles (māsas) turpināja tikties. Daudzas bija izsūtītas uz Sibīriju, tomēr pēc atgriešanās arī centās turēties kopā. Šī draudzība, kas bija sākusies un veidojusies korporācijas ietvaros, ļāva uzticēties, paļauties un griezties grūtībās pie tās loceklēm. Ksenija bija vienmēr gatava atsaukties uz katra grūtībām un pašaizliedzīgi darīja visu, ko varēja darīt viņa labā.
Korporācijas lietas aizņēma Ksenijas laiku līdz viņas pēdējai dienai, 1998. gada 17. janvārī organizācijas 66. gadadienā, viņa pēdējo reizi savā mūžā novadīja korporācijas svinīgo bridi ar himnu un jau 19.janvārī aizgāja mūžībā.
Ksenijas Karpovas bērēs visas korporācijas “Sororitas Tatiana” locekles pēc kārtas stāvēja goda sardzē pie savas organizācijas atjaunotājas un tradīciju glabātājas zārka.

Svētki

Kseniju no daudziem cilvēkiem atšķīra tāda jauka īpašība, pēc kuras ilgojās visi - viņa bija ļoti uzmanīga pret cilvēkiem, ja kādam bija grūti - viņa vienmēr bija klāt ar padomu, mierinājumu, pamudinājumu vai vienkārši ar palīdzību un joku. Tādos gadījumos viņa nerēķinājās ar sevi, savu laiku vai pašsajūtu, aizņemtību vai savām dzīves grūtībām. Katrs varēja būt pārliecināts - ja Ksenija uzzinās par viņa smago situāciju, viņa noteikti to atbalstīs. Tas pats bija ari ar svētkiem vai kādiem svinīgiem gadījumiem: Ksenija prata apsveikt visai īpaši - ar sacerētu asprātīgu veltījumu vai dzejojumu. Jubilāram tas bija pat patīkamāk par dārgu dāvanu!
Ksenijas draudzene Olga no korporācijas un jaunības laikiem atceras, ka Ksenija atnāca uz viņas dzimšanas dienu ar rudzupuķu pušķīti rokās un ar pašsacerētu dzejoli, ka dzejnieks ir nabags, tāpēc| nevar uzdāvināt vairāk par rudzupuķēm, kuras tikko pats noplūcis pļavā. Vel šajā dzejoli viņa visai asprātīgi apdzejoja pašu Olgu, kuras tāpat kā viņas ciemiņi, bija vienkārši sajūsmā.
Arī Kseniju svētkos atcerējās daudzi - gan studenti, gan bijušie studenti, gan kolēģi un korporeļi - kas nāca apsveikt, kas rakstīja atklātni vai vēstuli, vai sūtīja telegrammu.
Ksenijas 70 gadu jubileju atzīmēja universitātē, viņas katedrā! Atnāca daudzi. Tomēr lielāka nozīme pašas Ksenijas dzīvē bija viņas 40 gadu darba jubilejai. To atzīmēja 1984. gada 1. novembrī. Bija izveidota Ksenijas Karpovas publicēto darbu izstāde. Pirms darba jubilejas ar Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu 1984. gada 11. oktobri Ksenija par ilggadēju apzinīgu darbu tika apbalvota arļ medaļu “Darba veterāns”.    ļ
Ar Latvijas Universitātes Senāta lēmumu 1993. gadā Ksenijai Karpovai piešķīra docentes emeritius nosaukumu. Tā viņa sasniedza savu augstāko pakāpi - tika atzīta viņas īpaši augstā kvalifikācija un paveiktā darba nozīme.



1994. gada 1. novembrī, savā 50 gadu darba jubilejā, ilggadējā Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes docente Ksenija Karpova saņēma no Latvijas Universitātes rektora Goda rakstu un turpināja strādāt. Viņa arī insultu liktenīgajā 1998. gadā pārcieta ar topošu vārdnīcu rokās.
Pēdējos dzīves gadus Ksenija strādāja svešvalodu katedrā Ģeogrāfijas fakultātē. Tāpēc savu 80 gadu jubileju atzīmēja tikai korporācijā, savu jaunības draudzeņu un jaunāku korporeļu paaudžu lokā.
Ksenijai par godu tika izveidota apsveikuma programma pilnīgi viņas stilā - viņai dziedāja odu, kuru sadzejoja Ksenijas meita ar savu draudzeni. Tajā bija minēti visi Ksenijas galvenie dzīves un darbības posmi un nopelni. Protams, svinības turpinājās arī mazbērnu un citu radu lokā.



Bija izveidojusies jauka tradīcija - vairākus pēdējos gadus Ksenija sagaidīja Jaungadu Ārijas Karpovas mājās, jaungada nakts vienmēr pagāja jautri un nemanāmi. No rīta Ksenija atgriezās mājās piepacelta un labu iespaidu pilna.

Privātā dzīve... un mājas pedagoģija

Visvairāk savā priekā un bēdās Ksenija dalījās ar savu tuvāko draudzeni Mariannu, kura kopš kara beigām dzīvoja Vācijā. Šajās vēstulēs varam redzēt, ka Ksenija arī privāti dzīvoja ar plašām sabiedrības interesēm.
"Beidzas gads, visneparastākais manā mūžā. Gads, kad tagadnē ievijās pagātne, lai saistoties ar nākotni, ārdītu tagadni. Pēkšņs notikumu virpulis, sākot ar augusta beigām, uz šodienu radījis pasaulē nebijušu ainu! Tas skanēs patētiski, bet jāsaka, mūs skāra vēstures elpa un aizšķīra lappusi, kur tik ilgus gadus bija iegrebts "komunisms”. Jā, vēsturi vairs nevirzīja cilvēku vara, bet gan šīs varas izraisītās pretrunas, kas tik ilgi brieda dzīves dziļumos."
"Padomju laikā Jūrmala bija ļoti populārs kūrorts, šeit ieradās daudzas prominences no mākslas pasaules kaut uz laiku. Bija daudz sanatoriju un atpūtas namu, tikai vasaras mēnešos bija grūti dabūt ceļazīmi. Ceļazīmes izsniedza arodbiedrības, un tās bija par vienu trešdaļu no pilnas summas, tātad lētas. Bija arī par velti, pensionāriem, par piemēru. Tagad arodbiedrību tīkls ir likvidējies, likvidējusies arī bezmaksas medicīna un atpūta. Tas ir žēl, un daudzi netiek pie atpūtas, īpaši bērni. Eksistēja pionieru nometnes un skolēni bija nodrošināti ar atpūtu, jo tās maksāja ļoti lēti un daudzi vecāki bērnus ievietoja uz diviem mēnešiem. Bērnu vidū tās sevišķi iemīļotas nebija, esot garlaicīgi. Lai gan katrā nometnē bija audzinātāji, kuriem vajadzēja rūpēties par bērnu izklaides un nodarbināšanas programmu, visiem iztapt ir grūti. Skolotāji savukārt izmantoja izdevību vasarā piepelnīties un tomēr atpūsties. Tagad neiespējamība izvietot bērnus vasarā ar kaut kādu uzraudzību ir īsta sērga, bērni dzīvo pa pilsētu, un lielā mērā no viņu apetītes cieš mazdārziņu turētāji, kuru ap Rīgu ir daudz.
Pie mums vēl pārsvarā valsts uzņēmumu un privatizācijas politika. Tā kā vietējiem vēl nav tik daudz naudas, lai patstāvīgi atvērtu lielus uzņēmumus, ieplūst ārzemju kapitāls, kas laikam nav slikti, bet ārzemnieki ir peļņas tīkotāji. Veidojas lieli veikali, baidos, pārāk lielā skaitā Latvijas iedzīvotāju naudas makam. Un, lūk, bēdīgas izredzes. Tiek slēgta Rīgas Sarkanā Krusta slimnīca, ir atlaists medicīniskais personāls, nepaskaidrojot, kas būs. Bet tur strādāja ļoti labi ārsti, bija liela māsu skola. Tāpat privatizācijas gaitā paredzēts slēgt Veselības centru Jūrmalā, vienīgo, kur pensionāri, invalīdi un represētie (tie jau parasti nav naudīgi) varēja ārstēties un saņemt ceļazīmes par zemām cenām.
Ir arī priecīgākas ziņas. Vairākus gadus gāja Operas nama remonts. Izrādes bija Dailes teātrī. Tagad remonts ir galā. Vēl šo mēnesi būs pirmizrāde un Operas balle. Nolemts atjaunot Melngalvju namu, ja tikai nauda pietiks...” (20.09.1995.)

Mēs redzam, ka viņa nemanāmi iesaista savu draudzeni Latvijas dzīves gaitās, liek viņai domāt un just tai līdzi, justies neatdalītai no Latvijas. Līdzīga satura vēstules viņa rakstīja citām savām jaunības draudzenēm un draugiem plašajā pasaulē. Pēc šādiem aprakstiem ur notikumu analīzes viegli var iedomāties mūsu dzīvi un nemaldīties par to.
Ksenija jau ilgu laiku bija septiņu mazbērnu vecmāmiņa, kurai pietika sirds siltuma visiem. Viņa dzīvoja kopā ar meitas ģimeni, t.i. kopā ar trim mazbērniem. Vinu acīs vecmāmiņai bija nelokāma
autotitāte. Viņa dzīvi interesējās par visu, kas bija saistīts ar mazbērniem, centās pārrunāt ar viņiem visas viņu problēmas, vienmēr varēja palīdzēt atrisināt tās. Šiem jaunajiem cilvēkiem uz visu mūžu izveidojās cieņa pret vecāku cilvēku, spēja ieklausīties padomā un prasme atsaukties, rūpēties par citu cilvēku.
Savā laikā, kad Ksenijas meita bija vēl skolniece, viņa griezās pie mātes ar lūgumu atļaut klasesbiedriem sanākt jaungada vakarā viņu mājā. Viņas klasesbiedri neticēja, ka kāds no vecākiem varētu to atļaut, bet viņi kļūdījās - Ksenija ne tikai atļāva, bet ari uzņēmās zināmu atbildību par saturīgu programmu. Tie bija 7. klases bērni ar vēl nestabilām interesēm un ar vienkāršiem dzīves modeļiem, priekšstatiem par svētkiem. Viņa gribēja parādīt šiem pusaudžiem, ka svētkos var būt jautri bez speciāli jautrinošiem līdzekļiem (alkohola), bet no tā, kā organizē laiku. Vispirms viņa palīdzēja meitai noformēt galdu, sagatavojot pie katra vietas galda karti ar veltījumu dzejoļu formā, ko pati sacerēja un uzdeva meitai glīti sarakstīt uz mazām kartiņām, vienā vai divos pantos apdzejojot katru viesi. Kad pusaudži sanāca, viņa kā viesmīlīga namamāte pavadīja kopā ar viņiem šo svētku vakaru, novadīja dažas vienkāršas, bet jautras spēles, netieši mācīja, kā pareizi izturēties pie galda. Protams, ar šādu attieksmi viņa ne tikai izbrīnīja meitas klasesbiedrus, bet ari izpelnījās viņu cieņu un drosmi atnākt vēlreiz. Tā māte brīvprātīgi uzņēmās audzinātāja lomu, kas viņai veiksmīgi izdevās.
Ksenija ar vienkāršiem paņēmieniem ieaudzināja svarīgas lietas. Meita atceras vienu no tādām situācijām. Kad viņa bērnībā “uzpūtās”, mamma viņai teica: “Tikai nesmejies! Tu nedrīksti smieties!" Tai pašā brīdī meitai uzlabojās garastāvoklis un pārgāja kaprīze. Taču bērnu kaprīzes izpaužas ne tikai šādi. Bija reizes, kad meita vienkārši nevarēja paklausīt. Tad Ksenija spēlēja tādu teātri: viņā iztēlojās, ka neredz meitu un iesaucās: “Vai neredzējāt manu meitu? Kur var būt musu labā Liza? Viņa ir tik laba un paklausīga! Ko šeit dara šī sliktā meitene? Kāpēc viņa sēž Lizas vietā?” Viņa ņēma nepaklausīgo meitu aiz rokas un izveda koridorā: “Ej, meitenīte, mēs gaidām savu labu Lizu."Pēc mirkļa viņa pavēra durvis un jautāja: “Kas tu esi? Vai mūsu labā Liza?” Protams, bērnam jau negribējās būt kaprīzam, uzmanība pārslēdzās, un viņš uzzināja, ka māte ir labās domās par viņu. Šāda spēle bērnam palīdzēja gan pārslēgties, gan savaldīties un laboties. Meita uztvēra sevi un savu uzvedību it kā no malas un mācījās atšķirt labo no sliktā. Cik gudra pedagoģe no dabas viņa bija!
Vajadzību attīstīt jaunākajā paaudzē zinātkāri, veidot interesi par dzimto zemi, tās vēsturi un kultūru Ksenija uzskatīja par katra inteliģenta un izglītota cilvēka tiešo pienākumu. Saskarsmē ar jauniešiem viņa nemanāmi pārslēdza viņu uzmanību uz mūžīgām vērtībaram, piesaistīja viņus kādai tēmai un ieinteresēja ar to un pēc tam ļāva pašiem izvēlēties, vai turpināt iesākto sarunu vai nodoties izpriecai. Bija interesanti, ka jaunieši tik tiešām juta atšķirību starp izpriecu un šo nopietno, bet vērtīgo tēmu, un paši pieprasīja turpinājumu, noraidot tukšu izklaidēšanos. Viena no tādām situācijām izveidojās ekskursijā uz Braķiem - Rūdolfa Blaumaņa muzeju. Ksenijas meita nolēma sau 11.klasi iepazīstināt ar Rūdolfa Blaumaņa daiļradi pēc viņa dzimtās mājas apmeklējuma. Šai ekskursijā devās visa klase, jo tas bija ieskats jaunajā tēmā. Todien Ksenija bija ekskursijas vadītāja, jo meita palūdza viņu piesaistīt bērnu uzmanību. Bija novembris. Ārā drēgns, apmācies, ceļi dubļaini. Tādā nejaukā dienā pilsētnieki atbrauca uz laukiem. Taču autobusā Ksenija tā spēja ieinteresēt šos skolēnus ar ieskatu vēsturē un Blaumaņa dzīvē, ka laika apstākļi viņus vairs neiespaidoja, viņi bija gatavi apskatīt un klausīties tālāk. Muzejā viņiem stāstīja muzeja darbinieki, kuri bija ļoti pārsteigti par skolēnu neparasto interesi. Ar Rūdolfu Blaumani kā ar personību Kseniju dzīvi saveda ciešāk nekā ar citiem rakstniekiem, jo viņa pēc speciālistu lūguma septiņdesmitajos gados strādāja ar Blaumaņa vēstulēm, kurās uzņēmās atšifrēt rokrakstu un pārtulkot tās no vācu valodas latviešu valodā. Šis fakts ieinteresēja arī muzeja darbiniekus, izveidojās interesanta un patīkama saruna.

Pēc tā un arī no citiem novērojumiem meitai veidojās interesantas atziņas: pedagoģiskajā saskarsmē vislabāk var sasniegt mērķi neuzspiežot, it kā nemanāmi. Ja tu esi ieinteresēts tēmā, tu noteikti spēsi ieinteresēt klausītāju. Tāpēc nav jākautrējas to darīt, jācenšas iepazīstināt ikkatru ar īstām un mūžīgām vērtībām un panākt, lai šīs vērtības kļūtu arī par skolēnu vērtībām.
Tad vienā veselumā saplūst visas īstās cilvēka bagātības — viņa sirds un gara bagātības, kas veido Personību, un liels profesionālisms, kuru var īstenot tikai šī Personība. Ksenijas Personība spēja pacelties virs daudziem likteņa sitieniem, nepārtraukt dzīvot līdzi un kalpot savas republikas un sabiedrības interesēm, dāsni izstarot sirds siltumu un labvēlīgu uzmanību ikkatram cilvēkam.

Ksenijas vīrs Anatolijs nomira 1964. gadā. Viņš atgriezās no Sibīrijas 1952. gadā, bet ilgu laiku nedrīkstēja uzturēties Rīgā. Tuvākā uzturēšanās vieta bija Ogre. Viņš drīkstēja strādāt tikai pagaidu darbus, tāpēc visas materiālās rūpes par ģimeni gūlās uz Ksenijas pleciem. Kad vīrs nomira, meitai bija tikai 10 gadu, taču tēva mazā darba stāža dēļ meita nevarēja saņemt pensiju pēc tēva nāves. Līdz disertācijas aizstāvēšanai Ksenija saņēma oficiālo algu 160 rubļu uz papīra un uzturēja četrus cilvēkus - divus bērnus, māti, kura saņēma pensiju 16 rubļu, un sevi. Tomēr tajos tālajos bērnības gados, kad viņas ģimene dzīvoja nabadzībā un Ksenija izbaudīja, ko nozīmē būt nabaga radiniekam, viņa nolēma, ka nekad dzīvē nepaliks bez naudas. Kad uz Ziemassvētkiem un Lieldienām vajadzēja apciemot bagātos radus, vectēva brāļa ģimeni Rīgā, Rīgas Ņesterova mājā, kur tagad atrodas Krievijas vēstniecība, Ksenija pilnā mērā izjuta gan savu nabadzību, gan bagāto radu attieksmi pret neveiksmīgiem nabagiem radiem. Viņu ne tik daudz pazemoja šī loma, cik radīja sāpes. Tāpēc Ksenija vienmēr rūpīgi sekoja savam budžetam. Arī meitu viņa mācīja plānot tēriņus, pierakstīt iztērēto, uzskaitīt gan ienākumus, gan izdevumus. Meita atceras, ka mājās nekad nebija nevienas trūcīguma pazīmes: visi bija gaumīgi un akurāti apģērbti, vienmēr bija dāvanas uz svētkiem,
gāja uz teātri, bērni vasarā atpūtās jūrmalā universitātes vasarnīcā, mājās bija bagāta bibliotēka, gāja ciemos un sagaidīja ciemiņus mājās. Tikai nebija televizora. Bet tieši to arī nevajadzēja, jo ģimene ar aizrautību lasīja grāmatas. Kad pēc disertācijas aizstāvēšanas Ksenijas alga palielinājās divkārt, tēriņi nepieauga, jo visi bija pieraduši dzīvot pieticīgi. Taču Ksenijai parādījās iespēja ceļot, ko viņa labprāt darīja katru atvaļinājumu.
Ksenijas spēju redzēt lietas kopumā, dziļi analizēt tās un sameklēt izeju bezizejas situācijā vislabāk iemantoja un pilnveidoja viņas dēls Pēteris, kurš jau kopš 1989. gada realizē savus psihologa un ekonomista talantus Krievijas valdībā. Saskarsme ar Ksenijas Karpovas stipro personību ienesa gaismas stariņu katrā sirdī, kura pienāca viņai klāt dzīvē un sadarbībā, caur vārdnīcām, zinātniskajiem rakstiem un mācību grāmatām vai kādā citā veidā.



 
Ārijas Karpovas atmiņas

"Ar Latvijas Universitātes ilggadējo docenti Kseniju Karpovu iepazinos 1967. gada augustā, kad kopīgas studiju intereses (Roršaha tests) ar viņas dēlu Pēteri ieveda mani viņu dzīvoklī Rīgā, Krēslas iela starp Mārtiņa baznīcu un kapiem. Palielajās istabās trīsistabu dzīvoklī, kā man šķita, reti iespīdēja saule lielo koku dēļ. Dzīvokļa iekārtojums bija askētisks vai, kā šobrīd teiktu, valdīja minimālisms. Iepatikās glezna - plašas krastmalas, kura atgādināja Ņevu, attēls. Dzīvoklī bija daudz grāmatu, mapes ar papīriem, nebija televizora - viss liecināja par ģimenes virzību uz intensīvu garīgu darbu un nevērību pret sadzīves apstākļiem. Apaļīgs balts suns Graifs ienācējus rūpīgi vēroja - draudzēties vai ne. Pati dzīvokļa saimniece tobrīd atgriezās no atpūtas Līgatnē, kura viņai vienmēr patika. Saskarsmē ar viņu man uzreiz bija viegli un kaut kā iedvesmojoši un dzīvespriecīgi no pirmajām minūtēm. Atceros, ka bija kaut kādas problēmas gan ar testa, gan literatūras par to ieguvi, kuras viņa eleganti palīdzēja risināt. Piemēram, organizēja satikšanos ar šī testa zinātājām I. Lauvu un E. Pampi. Viņa iztulkoja Hermaņa Roršaha tekstus. Pēc, gada kļuvu Ksenijas vedekla. Jutos pārsteigta, cik pretimnākoši viņa mani pieņēma. Palīdzēja veicināt šķiršanās procesu ar manu pirmo dzīvesbiedru, tai skaitā ari finansiāli, jo biju taču studente. Arī mana meita pūrā viņu absolūti nemulsināja. No tikšanās līdz šķiršanās brīdim 1998. gadā nebeidzu brīnīties par viņas gandarījumu par to, kas ir, un pastāvīgo piepaceltību virs sadzīves un attiecību problēmām.
Ierastākā poza - sēdus vai guļus, bet ar papīriem un grāmatām apkrāvusies. Un vienlaikus viņa vienmēr atrada laiku parunāties un atbalstīja grūtākos, nevis ērtākos lēmumus. Atceros, kā mazliet nobālusi, taču nežēlojot naudu un laiku, viņa atbalstīja mūsu salaulāšanos Vladimira katedrālē Kijevas centrā Vissavienības psihologu kongresa laikā 1968. gadā! Viņa atbalstīja mūsu pārcelšanos uz Permu, jo tolaik tā bija novitātēm atsaucīga vieta, kur tika veicināta psiholoģijas un funkcionālās mūzikas ieviešana ražošanā (Pēterim) un darbojās atzītā  personības, temperamenta un individuālā stila izpētes skola V. Merlina vadībā (man). Ar pastāvīgu atbalstu, dzīvu saraksti, iesaistīšanos mūsu attiecību problēmu risināšanā, absolūtu labvēlību un objektīvitāti, prasmi augšupcelt - tādu es pazinu savu vīramāti.
Laikā, kad aspirantūrā mācījos Permā, Pēterburgā studijas beidza un Latvijas Universitātē uzsāka darba gaitas psiholoģe Vanda Apšelniece. Kaut speciāliste bija ļoti nepieciešama, dzīvokļa ziņā tobrīd LU viņai ne ar ko nevarēja palīdzēt. No Permas zvanīju savai vīramātei un viņa, protams, domāja valstiski un uzreiz piekrita Vandas pagaidu izmitināšanai savā dzīvoklī! Citus tik atsaucīgus nepazīstu.
Pēc 10 gadiem mūsu kopdzīve izjuka, taču attiecības ar Kseniju, nemainījās, un mēs turpinājām dzīvot Imantā vienā mājā. Ja ari saskarsmes niansēs parādījās kaut kas jauns, tad tikai no manis - neprašas puses. Viņa silti un saprotoši izturējās pret manu dēlu, savu mazdēlu Mihailu, un bez iebildumiem pieņēma manu meitu Sandru.
Abas bijām lielas teātra mīlētājas, kur arī kopā devāmies ne vienu reizi vien. Kad aizstāvēju savu kandidāta (tagadējo doktora) disertāciju Maskavā 1975. gadā, viņa bija līdzās. Un tā vispār bija lieliska nedēļa: dzīvojām V.Kačalova ielā un gandrīz ik vakaru skatījāmies pa izrādei!
Lielu iespaidu uz mani atstāja viņas attiecības ar vācu literatūras speciālisti talantīgo Dzidru Kalniņu. Kā es tobrīd sapratu, pēdējā bija liela brīvdomātāja, pat disidente. Cik es zināju, Dz. Kalniņa bija mašīnrakstā izplatījusi A.Solžeņicina darbus, par ko tika no Latvijas izsūtīta uz Voroņežu un, protams, bijusi paziņu un kolēģu atraidīta pat tik neprātīgu rīcību. Kad Dz.Kalniņai varas iestādes atļāva atgriezties Rīgā, Ksenija bija pirmā un kādu laiku vienīgā, kas viņu apciemoja, atbalstīja un palīdzēja veikt pētījumu par mūsdienu vācu romānu. Reiz, satiekoties Nacionālajā teātrī (izrādes “Mīlestība uz ģeometriju”,diemžēl neatceros šo vācu autoru, tekstu bija tulkojusi Dz. Kalniņa), pati biju lieciniece augstas cieņas pilnajām attiecībām, kas dominēja virui starpā. Starp citu Ksenijas dēla Pētera meita no otrās laulības ir A.Solžeņicina vedekla. Ksenija mīlēja talantīgus, augstas garīgas raudzes cilvēkus. Ar labu vārdu viņa pieminēja inteliģences tikšanās vakarus pie vācu filoloģes Kiras Kalniņas... Atceros Ksenijas rūpes par piemērotiem tērpiem - kopā esam saskaņojušas kurpju un somiņu krāsas. Vispār, ņemot vērā, ka šī valstiski domājošā un strādājoša sieviete vienmēr ir materiāli dzīvojusi ļoti pieticīgi (160 rbļ. uz papīra četriem cilvēkiem - divi bērni un māte, ar zemiem un neregulāriem honorāriem), varēju tikai apbrīnot, cik gaumīgi, individuāli interpretējot modes tendences, viņa vienmēr bija ģērbusies! Dabas dotā, sportā un darbā rūdītā figūra lieliski nesāja šos tērpus. Grūti izteikt vārdiem un aptvert, cik ļoti daudz esmu no viņas iemācījusies, pirmkārt, to, ko tagad sauc par kritisko domāšanu, kā arī dialektisko domāšanu (K. Riegel), kas palīdzējusi uzturēt prioritātes visgrūtākajās situācijās.
Pēdējos Ksenijas dzīves gados tā iegadījās, ka kopā sagaidījām vairākus Jaunos gadus pēc kārtas. Jau iepriekš kopā ar vīru to iecerējām, gatavojāmies un gaidījām, jo tās bija lieliskas augstākās garīgās raudzes piesātinātas sarunas visas nakts garumā, pēc kurām dalībnieki droši varēja doties pretī tam, ko jaunais gads katram nesīs... Mēs savādi šķīrāmies. Viņa piezvanīja 17.janvāra sestdienas rītā un entuziasma pilna aicināja mūs ar vīru uz korporācijas balli - jābūt skaisti tērptiem, jo būs jādejo polonēze...
Šī iedvesmas pilnā balss iekšēji nebeidza skanēt... pirmdienas pēcpusdienā, kad, atgriezusies no darba, saņēmu ziņu, ka manas izcilās bijušās vīramātes vairs nav - neticami!
Viņas vēlēšanās bija, lai pelnus izkaisām Latvijas vidienē - Daugavā pie Staburaga, lai likteņupe tos nestu cauri, viņas mīlētajai zemei uz jūru un okeānu... Tas arī tika izpildīts,”
Tas tika izpildies, tomēr Daugavas ūdeņos tika izkaisīti ne vis pelni. Ģimene parūpējās arī par to, lai tuviem cilvēkiem būtu vietiņa, kur Ksenijai par piemiņu nolikt vai iestādīt puķes Lāčupes kapos, kur apglabāti vīrs, māsa, māte, bet jau pēc Ksenijas nāves - znots un mazmazmeitiņa.
Savās atmiņās Ārija ieminējās par ielūgumu uz korporācijas balli. Tai vajadzēja notikt 23. janvārī. Ksenija ļoti gaidīja šo balli, jo tā būtu pirmā Tatjanas balle pēckara Latvijā. Pirmskara Latvijā tā bija ikgadējā labdarības balle, kas deva līdzekļus mācībām maznodrošinātiem, studentiem. Tolaik šādu balli rīkoja piecas krievu sabiedriskās organizācijas - Krievu biedrība, Studentu biedrība, studentu korporācija "Ruthenia”, studentu korporācija “Fratemitas Arctica” un studenšu korporācija “Sororitas Tatiana". Ksenija vienmēr piedalījās rīkotāja komitejas darbā, bija balles gaitas dedzīga iedvesmotāja. Tatjanas balli centās atjaunot vairākus gadus, tomēr izdevās to paveikt tika 1998. gadā. Ksenija jutās visai gandarīta: labākās tradīcijas nemirst un balle tika atjaunota viņas meitas prezidija laikā.
Bet balle nenotika, jo korporācija “Sororitas Tatiana" tajās dienās sēroja kopā ar savu tā laika seniori Elizabeti Karpovu un viņas meitu Kseniju Kirilovu, bet 24.janvārī aizvadīja savu ļoti cienījamo mūža goda seniori Kseniju Karpovu.
18.janvārī, dienu pirms nāves, Kseniju smagi satrieca vēsts no Vācijas, ka viņas labā un mīļā draudzene Marianna pārcietusi trieku un guļ bez samaņas. Ksenija tā sapņoja vēlreiz aizceļot pie Mariannas kopā ar savu meitu. Viņas plānos tas bija ierakstīts uz pavasari...


Bibliogrāfija

I. Vārdnīcas

1.    Karpova, K, Vācu valodas sinonīmu vārdnīca. Rīgai Liesma, 1969.
2.    Karpova, K. Vācu - latviešu, latviešu - vācu vārdnīca vidusskolām. Rīga: Zvaigzne, 1979.
3.    Karpova, K. Vācu - latviešu, latviešu - vācu vārdnīca vidusskolām (pārstrādāts un papildināts izdevums). Rīga: Zvaigzne, 1991., 1993.
4.    Karpova, K., u.c. Krievu - latviešu vārdnīca. Rīga: Avots, 1. izd. 1951.,    papildināti izdevumi 1955., 1976., 1984.
5.    Karpova, K. u.c. Mazā krievu - latviešu un latviešu — krievu vārdnīca. Rīga: Latvijas Valsts izd., 1959., papildināts izd. 1962.
6.    Karpova, K.u.c. Latviešu - vācu vārdnīca (lielā). Rīga: Avots, 1963.,    2. papildināts izd. 1980., 3. pārstrādātais papild. izd. 1998.
7.    Karpova, K. u.c. Vācu - latviešu vārdnīca. Rīga: Jumava, 2007. (tapa 1998. gadā).

II. Mācību grāmatas Augstskolai

8.    Karpova, K. Wir lesen und sprechen deutsch. Rīga: Latvijas Valsts izd., 1963.
9.    Karpova, K, Gesprächsbuch. Maskava: Visšaja skola, 1969.

Skolām

10.    Karpova, K, Mein deutsches Buch für die Klasse 5. Rīga: Zvaigzne,
1981.,    1985., 3. pārstrādātais papild. izdevums 1989.
11.  Sadarbībā ar citiem autoriem iznākušas divas sērijas vācu valodas mācību grāmatu latviešu skolām pēc vienotas metodikas, 1. sērija “Mein deutsches Buch” 7,-11. klasei laikā no 1972.-1977. gadam un 2. sērijas mācību grāmatas no 6. līdz 8. klasei laikā no 1982. iīc. 1984. gadam pārstrādātas laikā no 1990.-1991. gadam. Kopskaļļ iznākušas 8 grāmatas + 3 pārstrādātas — 11 mācību grāmatas.
2. sērijas mācību grāmatām sastādīti metodiskie norādījumi
12.    Karpova, K. Metodiskie norādījumi darbam ar mācību grāmatu “Mein deutsches Buch für die Klasse 4". Rīga: Zvaigzne, 1980.
13.    Karpova, K. Metodiskie norādījumi darbam ar mācību grāmatt “Mein deutsches Buch für die Klasse 5”. Rīga: Zvaigzne, 1981.
14.    Karpova, K. Metodiskie norādījumi darbam ar mācību grāmatiļ “M ein deutsches Buch für die Klasse 6”. Rīga: Zvaigzne, 1982.
15.    Karpova, K. Metodiskie norādījumi darbam ar mācību grāmatu “Mein deutsches Buch für die Klasse 7". Rīga: Zvaigzne, 1984.
16.    Karpova, K. Metodiskie norādījumi darbam ar mācību grāmatt “Mein deutsches Buch fūr die Klasse 8”. Rīga: Zvaigzne, 1984.

Skolām ar padziļinātu vācu valodas mācīšanu

17.    Karpova, K., Būmeistare, D. Vācu valodas mācību grāmata 5. klasei. Rīga: Liesma, 1965.
18.    Karpova, K., Būmeistare, D. Lasāmviela 5. klasei. Rīga: Liesma, 1965.
19.    Karpova, K.. Darvina, R., Manusova, R. Vācu literatūras vēsture. "Deutsche Literatur”. Rīga: Zvaigzne, 1976.
20.    Рижая, А,, Осипова, А. Практическая грамматика латышского языка в ситуативных упражнениях 1 и 2 часть. Рига 1991. Предисловие.
21.    Dedkova, Е. Draugu sarunas 12. klasē. 1. un 2. daļa. Recenzijā. Rīga: Ilana, 1995.

III. Raksti par lingvistiskām tēmām

22. К вопросу создания словаря иноязычных синонимов и критерии их отбора. Ģermāņu filoloģijas jautājumi. Rīga: Zinātne, 1967.
23. О семантических взаимоотношениях компонентов одного синонимического ряда. Тезисы докладов межвузовской конференции по проблемам современных германских языков. Рига, 1967.
24.    К вопросу о методах исследования взаимоотношений синонимов. LVU Zinātniskie raksti. Ģermāņu valodu leksikoloģijas, gramatikas un stilistikas jautājumi. Rīga, 1968.
25.    Семантические взаимоотношения синонимов одного ряда. Автореферат на соискание ученой степени кандидата филологических наук. Рига, 1969.
26.    Об одном виде дифференциации синонимов. LVU Zinātniskie raksti 114. sēj. Vācu valoda un tās mācīšanas metodika. Rīga, 1969.
27.    Экспрессивные синонимы. LVU Zinātniskie raksti 120. sēj. Vācu valoda un tās mācīšanas metodika. Rīga, 1969.
28.    Лингвистическая характеристика синонимов. Тезисы докладов VIII научной конференции по романо - германскому языкознанию Пятигорского Педагогического института. Пятигорск, 1970.
29.    Дуплеты или синонимы? LVU Zinātniskie raksti. Ģermāņu un romāņu filoloģijas un svešvalodas metodikas jautājumi. Rīga, 1971.

IV. Publikācijas par svešvalodas mācīšanas problēmām

30. Par frazeoloģijas mācīšanu 5.-7. klasēs. Rīgas Pedagoģiskā institūta zinātniskie raksti Vīli sēj.
31 Принцип составления учебных пособий по развитию навыков устной речи студентов. Тезисы доклада на межвузовской конференции по вопросам преподавания иностранных языков Московского педагогического института иностранных язьков, 1961.   
32. Роль художественной литературы в создании речевых ситуаций. Тезисы доклада межвузовского симпозиума по вопросам преподавания иностранных языков Владимирского педагогического института, 1960.
33.    Par jauno vācu valodas mācību grāmatas metodisko ievirzi. LVU Zinātniskie raksti: Обучение речи на иностранном языке в условиях вузовского и школьного преподавания, 1975.   
34. О развитии умения письменного общения на иностранном языке. Обучение речи... LVU Zinātniskie raksti, 1975.
35.    О практических умениях в работе с текстом. Иностранные языки в высшей школе. Выпуск IV, LVU, Rīga, 1976.
36.    Организация учебного материала для формирования речевых умений на иностранном языке. Сб. Пути и методы формирования умений и навыков в процессе обучения в школе и вузе.  Liepājas Pedagoģiskais institūts, 1977.
37.  Методические основы самостоятельной работы студентов нщ факультете иностранных языков. Межвузовский сборник т проблемам высшей школы. Самостоятельная работа студентов. Rīgas Politehniskais institūts, 1981.
38. В соавторстве: Методические рекомендации и профессионально направленные упражнения для практических занятий по немецкому языку на 1 и 2 курсе. Rīga, LVU, 1981.
39. Грамматическая адаптация для профессионально направленного обучения немецкому языку. Metodiskā izstrādne. Rīglļ LVU, 1983.    ļ
40. Адаптация синонимических грамматических конструкций для профессионально направленного обучения. Metodiskā izstrādne. Rīga: Zvaigzne, 1985.
41.    Ранняя педагогизация как средство интенсификации подготовки учителей иностранного языка. Тезисы доклада Республиканской научно-методической конференции. Daugavpils Pedagoģiskais institūts, 1987.

Izmantotie avoti un literatūra

1.    K. Karpovas vēstule dēlam Pēterim Karpovam. 1969.
2.    K. Karpovas vēstules Mariannai Graubiņai. 1991., 1995.
3.    Krievu studenšu korporācijas “Soraritas Tatiana" hronika 1935,- 1998.
4.    Karpova K. Autobiogrāfija. 1993.
5.    Nagla, J. Vienmēr būt kopā ar mums.  Padomju Students, 1984.

Izmantotas fotogrāfijas no Ksenijas Karpovas ģimenes arhīva.
Bibliogrāfiju sastādīja Elizabete Karpova un Ksenija Kirilova (Ksenijas Karpovas meita un mazmeita).